Patiesība, ko tagad grasos celt jums priekšā, ir šokējoša - es biju stulbs bērns. Un, kā varbūt arī pamanījāt, nekas daudz arī nav izmainījies. Nesen ar mammu pie siltas tējas tases nedaudz ierēcām par manām bērnības dīvainībām un dažādiem apkaunojošiem atgadījumiem, kurus, kā par brīnumu, es nemaz neatceros, bet spriežot pēc visa, puspilsētbedre piemin vēl šobaltdien. Viens no tādiem ir bijis vietējā zobudaktera apmeklējums - mazais Šnapijs, vēl neapzināti, bet visai pamatoti nobijies no tāda notikumu pagrieziena kā kaut kāda krīpī vīrieša gumijotajām rokām savā, uz to brīdī, visintīmākajā vietā (nepareizi tas viss skan!), pēc aculiecinieku stāstiem, ir ne tikai spārdījies, raudājis un skrējis klāt pie nepazīstamiem cilvēkiem, lūdzot palīdzību aizbēgt no nenormālās vecenes, kas te cenšas mani ievilkt izsūtījumā uz 215. poliklīnikas kabinetu, bet arī, beidzot tur nokļūstot, apgāzusi tumbiņu ar visiem biedējošajiem zobārstniecības rīkiem (uzvara pār ļauno) un tādējādi nogāžot no kājām šo pašu "labsirdīgo" zobu onku, un piedevām arī iespērusi viņam par kājstarpi. Cik mīļi.Bet ne jau par šo jauko neražiņu ir šis raksts (domīgi noslauka nostaļģijas asariņu). Lieta tāda, ka nesen, vajadzības spiestai, Šnapijam vajadzēja uz īsu brīdi spert savu varen stipro un visas kājstarpes iznīcinošo kāju atpakaļ vietējā poliklīnikā, un kas tad tika sastapts? Kā nu nē. Ne jau nu vienkārši sastapts. Pateicoties ūber siltajam uzsaucienam no apkopējas puses ("Svaigi mazgāts, mļēeee!"), Šnapijs, pēc dabas ļoti bailīgs un ne visai veikls zvērs, uztraukumā atsprāgot atpakaļ, nejauši, atkārtoju, NEJAUŠI aizķērās ar kāju starpbeņķu mistiskajā telpā, un, cenšoties izkļūt no to spēcīgā apkampiena, visā spēkā rāva... un atsita to pret jau pazīstamu matēriju jau jums pazīstamā zobu daktera kājstarpē.
Par reakcijām nerunāsim (pieminēšu tikai, ka to lapeli, pēc kuras biju atnākusi, ta arī nedabūju), bet sev esmu nosolījusies labāk samazināt šokolādes patēriņu, ieguldot nākotnes zobu veselībā. Kas to lai zina, kāds dakters pagadīsies.
