18 tortes un 1 svecīte.

Re kā, tagad es arī varu glauni zvilnēt uz ādas dīvāniņa un vilkt iekšā cigāra dūmus, reizē malkojot super labu
un pārāk dārgu vīnu. Varētu šai visā padarīšanā iepīt arī nelegālu porno disku skatīšanos, bet pietiks ar jokiem, es tik tiešām ir Liels Zvērs. Par ko vēl es esmu priecīga līdz ar pilngadības iestāšanos, ja neskaita visu to, ko beidzot varēs veikt legālā ceļā, nevis negodīgā, bet jau no aptuveni 13 gadu vecuma? Pff, ne par ko. Zobārsti dārgi, biļešu pārdevēji lunaparkā skatās ar greizām acīm, un arī Makdonaldā nesanāks iegādāties happy meal. Tāda sajūta, ka pilngadību izdomāja ļauni onkas, kam neienāk prātā, ka cilvēks vienas dienas laikā nevar kļūt pilnīgi pieaudzis. Īstenībā pat gada laikā. Manā gadījumā arī visu astoņpadsmit, rekur jau divdesmit, bet kam rūp! Ja gribēšu, staigāšu apkārt ar divām bizītēm, spēļu lāci azotē un raudāšu katrreiz, kad kāds mēģinās man ko pateikt. Bet tai pašā laikā būtu bezjēdzīgi neizmantot pilngadīga cilvēka privilēģijas, vai ne? Jack Daniels pudele otrajā azotē un cigarete knupīša vietā varētu paveikt šo darbu. IR JĀPIEBEIDZ SOCIĀLĀ NETAISNĪBA!

Rūķītis Sūdiņš iemet akmeņus arī manā dārzā.

Ārā temperatūra jau plusos un Šnapijs turpina savu apkaunojošo uzvaras gājienu uz visu lūzeru slavas zāles augstāko pakāpienu. Dieniņa izrādījās gana "jauka", toties notikumiem bagāta (mani tā vienmēr mierina pēc īpaši stulbiem izgāšanās gadījumiem, ķipa, "toties būs ko atcerēties"). Sākās mana diena pussešos no rīta - nedaudz par agrs tādam slinkuma maisam kā es, bet nebrīnieties, tam ir savs iemesls: vēl no vakara no rozetes neizrautais fēns tandēmā ar mūsu bedres satriecošo mājapkalpošanas sistēmu uz rīta pusi izraisīja īssavienojumu (lasi, blīkšķi). Ček. Pilnīgā tumsā un sulīgus vārdus netaupot, kopjos uz skolu. Šī paša iemesla dēļ kavēju nedaudz ilgāk nekā parasti, un saplusojot ar stresu, sajaucu skolas garderobes telpu ar sačuhnītu hlamu noliktavu. Kurš nu brīnītos, ka saimniecības daļas vadītājs tieši tajā brīdī nolems aizslēgt to nekam nevajadzīgo šķūni? Ar aizvien pieaugošām šausmām rībinos durvīs un gaidu glābiņu. Ček. Nolemju apsēsties uz somas, apgāžu krāsas bundžu un nošmulēju krekla piedurkni sulīgā fekāliju krāsā. Čēek. Samierinos un sēžu, domāju par dzīvi. Beidzot attaisās durvis... bungu tremolo... jaukais pārzinis uz manu glābšanas operāciju atsūtījis to vienu no nedaudzajiem vairāk vai mazāk sakarīgajiem vidusskolēniem, kuru dienu iepriekš biju notriekusi no trepēm un iežāvusi ar 250 lappuses biezo bioloģijas grāmatu, radot iespaidu par sevi kā psihiski nestabilu un fiziski pārgalvīgu būtni. Kūtri pasmaidu, izliekoties nepamanam klajo izbīli nabaga acīs, un savācot tarbas, ātri mūku projām. Man turpināt? Kad līdz pusdienlaikam beidzot esmu pārģērbusies un aptuveni savākusies normālas dienas turpināšanai, sīkie piektklasnieki mani nopiko no galvas līdz kājām ar dubļiem, jā, tieši ar dubļiem, jo sniega pie mums nav (bargā Latgale). Visam kronis kļuva angļu valodas stunda - velns mani rāva atbildēt tieši jautājumu par slinķiem (kāds jautājums, tāda atbilde). Pārāk trāpīgs absolūti klusajā klasē kļuva mans "SLOTH!", kas pārlieku izklausījās kā "SLUT" adresēts angļu valodas skolotājai.
Tagad ir trīs pēcpusdienā. Visam bonusā es jau sešas reizes esmu nomaukusies uz pēcpuses, gandrīz atcopējusi Kaķim asti ar virtuves durvīm un man vēl ir jāgatavo ēst. Man ir bail. Turiet par mani īkšķus, jo mana Melnā Trešdiena ir tikai pašā starta lauciņā.

Slinķe.

'Bdien!
"KĀPĒC GAN ES SLINKOJU?" es kliedzu no kalna virsotnes, jo es labprātāk uzrāptos Everestā, nekā beidzot izdarītu savus darbus. Nē, es neesmu kalna galā, un visdrīzāk arī nekad  nebūšu, tomēr šī hiperbola ir ārkārtēji krāšņs un trāpīgs manas pagājušās nedēļas attēlojums. Sākās viss ar to, ka saķēru visai nelāgu vīrusu, un aizejot pie dakteriem, tika noskaidrots, ka kādu laiciņu jāpaguļ mājās. Yes, yes, yessssss! Mans iekšējais Homērs Simpsons apmet dzīvespriecīgu salto. Beidzot būs laiks piebeigt 3000 seriālu, kuriem esmu redzējusi tikai pāris episodes, padancāt pa dzīvokli vienā apakšveļā, izlietot nedēļas laikā mēneša, un varbūt ari vairāku, normēto pārtikas dozu, izsērfot internetu no gala līdz malai, uzadīt Kaķim čībiņas (jo pēc vetārsta apmeklējuma un nagu apcirpšanas šamais jūtas diskriminēts), izstudēt svaigi no pasta atnākušo angļu oriģinālu Grīna "Paper Towns", pārlīmēt tapetes, sarakstīt romānu un vēl novīlēt nagus, ja pietiks laika. Brīvībāāaaaa! Viss jau būtu ūber jauki, ja vien nebūtu tāds mazs misēklis kā SVARĪGIE darbi. Kuru termiņi, slimīblapas dēļ, saprotams, atcelti uz nedēļu. Pirmās trīs (labi, četras) dienas sidsapziņas pārmetumu nebija vispār. Atlikušajās dienās, ja esam godīgi, arī. Un tikai vakar vakarā, ar grūtu nopūtu beidzot tika atšķirtas sagatavošanās lapeles angļu valodas testam un citiem zvērīgiem pārbaudījumiem. Kā - veselas 60?! No kurienes? (iekšējais Homērs noburkšķ kaut ko līdzīgu "tam es nebiju gatavs" un nozūd tālēs zilajās) Lieliski, un tikai viena diena laika. Es domāju, vēl VESELA diena laika.
Un tagad ir krietni pāri pēcpusdienai, esmu iztērējusi visu šo smago dienu tādiem nopietniem pasākumiem kā kārtējā matu krāsošana pirms atkalparādīšanās ļaudīs, pāris filmu skatīšanai un Radiohead ritmos vienkārši papišot pēdējo brīvdienu. Un man jau kā 30 minūtes vajadzētu kā seksistu jociņu upurim dirnēt pie plīts un gatavot ēst, bet tā vietā es rakstu šo. Brīnišķīgi, es tāpat esmu pārāk resna priekš vakariņām.
Uz neredzēšanos, draugi, rīt mani gaida Linča tiesa visu pasniedzēju personā. Neslinkojiet un ēdiet daudz šokolādes.

Tā nogurt var tikai no svētkiem.

Pagājis jau pusjanvāris un nu jau droši var teikt - svētku sezona beigusies. Un žēl gan, ka tā - jāgaida vien pavasars ar Lieldienām, ko jau nu nevarētu gluži par tādiem globāliem svētkiem nosaukt, tad vien drīzāk līdz Jāņiem jāgaida. Rodas visai loģisks jautājums - kāpēc mēs svinam kādus datumus vairāk, un kādus mazāk? Kāpēc nevar uzrīkot ēšanas maratonus arī mazāk globāliem svētkiem, vienkārši tāpat, bez iemesla, drīzāk tāpēc, ka tā gribas?
Savai tuvākajai nākotnei sastādīju plānu ar foršām un diemžēl mazpazīstamām svinamajām dienām, lai vismaz dažreiz mēneša gaitā un starp rutīnu būtu laiks apēst kādu pankūku, apskaujot polārlāci.

21.01. Vāveru atzinības diena. Nē, ne tās vāveres, bet foršie koku iemītnieki un zīļu grauzēji.
25.01. Ačgārnā diena. To svin, visu dienu darot visu otrādi - kaut vai uzvelc apakšbikses ar vīlēm uz āru, atzīstot Ačgārno dienu.
27.01. Šokolādes kūkas diena. Grēks nesvinēt, tikai kārtējais iemesls pieēsties kūkas un kūciņas!

17.02. Gadījuma laipnības diena. Vienkārši tapēc, ka tas ir mīļi.
21.02. Pankūku diena. Kam gan negaršo pankūkas?
27.02. Polārlāču diena. Lai arī šiem ķepaiņiem tiek sava slavas diena. Kā svinēt? Dalīt visiem lāča cienīgus apkampienus un ēst zivis.

04.03. Gramatikas diena. Yes, yes, yessss, beidzot arī es atradu oficiālu iemeslu, lai vismaz reizi gadā nejustu sirdsapziņas pārmetumus, par mūžīgo nerrošanos un piekasīšanos nepareizi saliktiem komatiem.
10.03. Day of Awesomeness. Tāpēc, ka mēs visi esam satriecoši, un tam ir pierādījums pat kalendārā.
14.03. Pī diena. Vecais labais pī, bez kura būtu daudz garlaicīgāk cenzūrēt dažus ārzemju lamu vārdus, nu 3,14zģec vienkārši.

7.04. Bez-mājasdarbu diena. Ne jau skolas mājasdarbu, tu slinkais 13gadniek, bet nekādas trauku mazgāšanas, grīdu slaucīšanas un citu fizisko darbu diena. Vienalga priecīgi? Nu gan jau, ka tā.
15.04. Tas sūkā diena. Sūdzamies mēs gandrīz katru dienu, bet šoreiz ir jau arī iemesls. Izsūdzaties uz nebēdu.
23.04. Runā kā Šekspīrs diena. To gan es gribētu dzirdēt.

Sev par lielu nožēlu, manā dzimšanas dienā nav nekā svinama. Nu jā, Visumam pietiek jau ar tādu grandiozu notikumu, kā manas satriecošās personas parādīšanās pasaulē. Gan jau pēc gadiem simts to pārdēvēs par Visu Idiotu dienu vai ko tamlīdzīgu.
Starp citu, šodien ir Popkorna diena! Tā kā žigli mūc uz veikalu un ar jaukajām paukšķošajām skaņām padari arī savu ikdienu nedaudz svinīgāku.

Piecdesmit KĀ nokrāsas?

Nesen saņēmos uz īstu varoņdarbu - īsti pat nezinu kāpēc, droši vien pedantiskais visu-gribu-zināt nelika man mieru dziļi dvēselē, ka, redz, visiem jau labi zināmo bestselleru esmu lasījusi tikai fragmentāri un tulkojumā, un jau ņemos visā sparā daudzināt, cik šausmīga ir tā visa padarīšana. Pateicoties apstākļu sakritībai, manās rokās nonāca jauks "50 Shades of Grey" iesējums oriģinālvalodā un ne pavisam jauka un man skaidra ideja par tā saucamo pāru lasīšanu. Nu, tas ir tā, ka parītis čubinoties un ar visu izrietošo, lasa kaut kādu romantisku vai garā atbilstošu garadarbu. Aw, cik mīļi, daži no jums novemtos. Bet man nezin kāpēc uz to brīdi sagribējās uz visiem laikiem saplēst sarūsējušo rutīnu un izmēģināt kaut ko "pa Rietumu modei".
Tā nu, apbruņojusies ar pacietību, plaukstošu cerību, ka man vienkārši būs pagadījušies sliktākie gabaliņi no kūkas (un šis vārstuļojums nemaz nav līdzīgs atgremotai tīņu lubenei ar, labākajā gadījumā, visai mulsinošām metaforām!) un jau pieminēto mīkstvāku libido-and-whatsoever cēlēju, gāju nu pie sava vīrieša. Man par lielu prieku un atvieglojumu, ideja tika uztverta pilnīgi adekvāti un pat visai manāmā ieinteresētībā. Ilgi nu gan bija prieki.
Tā kā saturs mums abiem vairāk vai mazāk bija zināms, atlika vien ķerties vērsim pie ragiem. Iepriekš palūdzot uzticības personai norādīt labākās lappuses, droši likāmies pie lietas, balstoties uz priekšstatiem, ka nu seksa ainas jau pat jebkurš pumpains tīnis nespētu salaist greizi. Funny.
Pirmā pietura notika pēc trijām lappusēm - draugs vēlējās iegūglēt un pārliecināties savām acīm, ka autorei ir talu pār padsmit gadiem, kā arī grāds angļu valodā un literatūrā. Labi, nestrīdos, no literārās vērtības šī grāmata nav vērta pat tā papīra, uz kura nodrukāta. Ejam tālāk. Knapi valdot smieklus ("saņemies taču, tev nav 13 gadi!"), kaut kā izdevās dabūt pār lūpām visas sulīgās metaforas un salīdzinājumus, bet nekāds Cosmopolitan efekts nesekoja - tikai histērisku smieklu šalts un lūgums uzgaidīt līdz atelpai. Pēc pāris cūciski līdzīgām epizodēm no mana vīrieša sekoja visai loģisks priekšlikums paskatīties hokeju, uz ko es arī labprāt piekritu. Ziniet, pēc tādas dramatiskas notikumu gaitas, man ir jāpriecājas, ka šamējais vienkārši nepagriezās uz sāniem un netēloja tūlītēju miegā iekrišanu.
Jāpiebilst, ka vismaz vienu solīto funkciju šī izklaide piepildīja - pasmējāmies no sirds.
Tā kā, mīļās dāmas, ja kādreiz gribas iepriecināt savu otro pusīti, izvēlieties laika pārbaudītus un drošākus avotus, savādāk, nedod Dievs, vēl padomās, ka tas ir tāds sava veida drastisks mājiens uz šķiršanos.