Vasara Vl

Beigas! Jā, jā, jā, beigas, nu ir beigas vasarai - arī visiem šīgada brīnumiem, par nožēlu, bet varbūt arī par laimi. Vidusmēra latvietis uzdarbojies arī manī - mājās esmu tikai otro stundu, bet jau internetā. Saziņa ir visa centrā, jap. No vienas puses ir patīkami atgriezties komfortā un pie mīļajiem cilvēkiem, bet no otras puses - bļeģ, rīt uz skolu! Par ko, bļe?! Es atvainojos par necenzēto vārdu pārpilnību, bet man vienkārši tā ļoti pietrūka. Labi, lai tā būtu.

Lai nu kā, šis, pēdējais posts sakarā ar vasaru nav vienkārši tāds noslēdzošais posmiņs un secinājumi un bla bla bla visas tās sentimentālās herņas. Prom. Man ir jāatskaitās par gadsimta letiņmjūzeru provokāciju jebšu tās nolāpītās pakas nodošanu. Varu iepriecināt - viss nogāja kā pa sviestu. Vakardienas futbola mačā visi sūdi tika svētā mierā nodoti pašam Krisam, un man vēl pie tam tika wolstensviedri uz rokas, ftw! Viņš izskatījās diezgan, ahem, pārsteigts, un no sākuma pat bišķi neiekoļījās visā lietas būtībā, bet pa starpu ēšanai un fanošanai, paspējām nogvelzt kaut kādu huiņu par Positivus un tādā garā - katrā gadījumā, tur iekšā ir arī vēstule ar paskaidrojumiem.

Bet, zinot manu dabu, jūs noteikti jau sapratāt, ka ar to viss nebeidzās. Ņemot vērā 1. septembra ātro tuvošanos, nolēmām atpakaļ lidot ar lidmašīnu, un tā kā mūsu reiss bija nedaudz nelaikā, nācās biķi ātrāk pamest maču. Ahaha, te tev nu bija. Nē, uz lidmašīnu mēs paspējām,- tikai ar nelielu iekavēšanos, kura laikā Šnapijs sakāvās ar kādu ārkārtīgi neiecietīgu būtni, kura centās izskalot mums smadzenes par to, kas ir īsti un neīsti fani. Labi, es biju nedaudz neomā un tāpēc tā sanāca. Iztikām bez lieciniekiem (gandrīz) un bez īpaši smagām traumām (arī gandrīz). Nenosodiet, es gribēju tikai labu.

Un te nu es esmu, pēc nogurdinošās kratīšanas autobusā no māju virzienā un beidzot atvadījusies no tiem diviem plānprātiņiem, ar kuriem bija nācies pavadīt šo pusotru mēnesi.

Tas laikam arī viss. Jāsāk atradināties no šī režīma un pāriet uz everyday life mode. Atā un uz tikšanos!

P.S. Ja kāds no šejienes sagadīšanās pēc arī bija tajā futbola mačā, vai vienkārši zin kur var dabūt bildes, lūdzu ziņojiet - stulbas sagadīšanās pēc dažas dienas pirms notikuma, mūsu aparāts salūza nedabīgā veidā. Ļoti gribētos saglābt kādas atmiņas :)

Vasara V

Heisā hopsā! Cerējāt, ka pazudīšu? Ha, ka tik ne tā. Esmu atgriezusies ar jaunu sparu interneta plašumos, lai pavēstītu jaunākos notikumus afērā ar nosaukumu Eurotrip.

Tātad - kopš iepriekšējā ieraksta pagājis ne mazums laika un esam paspējuši jau ļoti daudz. Mani orgāni ir sadzijuši kopš neveiksmīgā kritiena un vispār esam baigi tālu tikuši. Pašlaik esam - bungu tremolo - saulainajā Itālijā, precīzāk sakot Milānā. Jau apciemojām Venēciju (lietains, nav sezona), Veronu, un - kas to būtu domājis? - Moltrasio. Un jā, Bellamija tur nav, pati pārbaudīju (STALKERS!). Varat teikt ko gribat, izsekotāja, apsēstā un vēl sazin ko, bet es vienkārši gribēju pārliecināties, vai nevaru izpildīt galveno misiju tā, kā pēc pagājušā Positivusa bija ienācis prātā mums ar Katrīnu, jeb apmesties uz dzīvi viņa bunkurā un izēst visu konservēto pupiņu krājumu gaidīšanas periodā. Nē, nē, īstenībā es pat netiku skaidrībā, kurā mājā viņš tur esot dzīvojis, ļaudis dažādi stāsta (jā, jautāju, un kas? Neesmu stalkeris. Neesmu.). Vieni saka, ka māja pārdota (kopā ar visu bunkuru, laikam tādam savdabīgam itāļu psiho-pārītim, ahem), citi stāsta, ka bijušā fiancee paņēmusi gādībā. Bet pilsētiņa neko tāda, kaut kas līdzīgs itāļu Rubļovkai vai Manhetenai, sauc kā gribi. Prestižs rajončiks - vīri zina tolku!

Nu jā. Tas tā par nelielo apsēstibu, bet principā pārējais - viss iet kā smērēts. Cilvēki šeit tādi jokaini nedaudz un diezgan slikti saprot angļu valodu, bet tas nav šķērslis, jo jūsu padevīgais kalps Šnapijs māk arī itāļmēli. Bišķi.

Uz atvadām neliels ieskats -

Šitā ir Venēcija. Nu krč pats saprati, ja neesi retards.

Un šitā ņamma saucas kaut kā ar tutti saistībā, ja godīgi, neesmu iegaumējusi, jo dažādās vietās to gatavo un sauc dažādi, pasniedz to jebkurā zabegalovkā, bet tas nenozīmē, ka tā negaršo kā vienradža apsvētīta debesmanna. Goda vārds, no šitā var pārtikt 367 dienas gadā (tas tā speciāli, nedomā, ka esmu dura).

Tas laikam arī viss pagaidām. Pateikt, ka esmu uztraukta par gaidāmo futbola maču Londonā, nozīmē nepateikt neko. SOON.

Ā, un vel mēs apciemosim Domu Niccu (STALKERI NĀK!), jā, bet nu loģiski, ka viņa tur nebūs, bet jā, ja būs, tad ziniet, ka es ar viņu nopisīšos (to neteicu es, par šito 5 zaļos lika Matīss).

Uz drīzu blogošanu (kaut kā tā). Ciao!

Vasara IV

Hei, kā klājas? Jā, jā, ar palagiem, zinu jau zinu, tas bija retorisks pieklājības jautājums. Mums viss iet super, ir pat labāk nekā cerējām, ja neskaita dažus starpgadījumus, kuri, par spīti visam, tomēr ar labām atmiņām pildīti.

Šķiet, vienā no iepriekšējiem ierakstiem biju minējusi, ka noīrējām divričus un nolēmām turpināt ceļu šādi. Jā. Nu, ko lai pasaku, ideja bija laba - laiks ārā šais dienās turējās pasakains un šitā

braukalējot var daudz vairāk apskatīt apkārtni, ko pa mašīnas logu ne visai sanāks izdarīt. Viss jau būtu ideāli, bet hah, nebūtu tač rakstījusi, ja būtu perfekti.

Pa ceļam uz Varšavu, kas nemaz nebija tik ilgs kā likās, man, saprotama lieta, vajadzēja izrādīt savas super-puper riteņbraukšanas skillz. Iebraucot kaut kādā mazā ciematiņā pa ceļam uz galvaspilsētu, precīzāk sakot, mēs jau bijām pavisam tuvumā, nevis jau iebraucām; lai būtu saprotamāks. Braucam pa ceļa nomali, viss kā nākas, rindiņā kā zosis. Un te pēkšņi Šnapijs

izdzird jokainu troksni sev aiz muguras, saprazdama, ka nu būs sūdi, jo tieši šitā skan gaisma tuneļa galā jeb milzīga fūra, kas visos zirgspēkos traucas tieši tev pakaļ. Izrādās, biju biķi nobraukusi no nomales un nostājusies tieši tajā posmiņā, kur mašīna tevi vēl pagalam "nenoķers", bet kārtīgi aizķers gan. Pašsaglabāšanās instinkts nostrādāja, un ar nelabiem bļāvieniem, kas sastāvēja tikai no lamuvārdiem, centos mīties ātrāk, un ko jūs domājat? Varianti ir trīs -

1. Gruzoviks mani sasniedza un nejauki ieberzēja tuvākajā kokā;
2. Es paspēju atrauties un nobraucu malā;
3. Fūra mani nepanāca, bet es tik un tā kaut kur iepisos.

... bungu tremolo... ak Dievs, tas taču ir tik acīmredzami.

Es ar bikšu staru aizķēros ķēdē un atsitos kaut kādā dzeltenā kastē, laikam miskastē, nolidoju krietnu gabaliņu, aizķēros aiz tuvākās mājas žoga, pārvēlos tam pāri un nopisos kaut kādas vecītes zemenēs. Lai būtu skaidrāks, te ir ilustrācija (samierinieties ar šo variantu, jo līdzbraucēji bija pārāk šokēti par notikušo, lai ņemtu ārā kameras):

Nu jā, kaut kā tā. Paldies Dievam večiņa izrādījās sakarīga un ilgi neko skaidrot nevajadzēja, mani ātri atkopa un tā. Tagad man uz abām kājām rēgojas tik milzīgi zilumi, it kā būtu aizgājusi uz Maskačku apkārusies zeltā un dimantos, nerunājot jau par tām ķermeņa daļām, kuras nenoslēpt aiz apģērba.

Ričuks arī vairāk vai mazāk vesels, un tagad vienīgais kas rūp, ir mans psihiskais stāvoklis. Draugi teica, ka kad viņi piegāja man klāt, es klusumā gulēju, skatījos uz debesīm, asiņoju un smaidīju. Tas biedē.

Centīšos ierakstīt vēl ko pēc iespējas drīzāk. Cheers!

41 or Vasara lll

Zinu jau zinu, ka labāk būtu aprakstīt, kas jauns notiekās ceļojumā, bet pašreiz nevaru, tiešām nevaru. Viss jūk un brūk, nejūtu pamatu zem kājām un šausmīgi gribu tikt prom no šejienes. Ne jau pašai pilsētai vai valstij kas vainas, drīzāk atmosfērai. Nav neviena, kam izsūdzēt bēdas, nav neviena, kas sapratīs, Dievs, tā vien šķiet, ka būtu pat guvusi vairāk iespaidu, ja brauktu viena. Jūtos pilnīgi ignorēta, kā piektais ritenis kompānijā, visi ir tik stulbi, nesaprotoši un uz sevi vērsti, ka bail paliek. Neesmu gulējusi jau sazin cik ilgi; nevienam neteicu, borēju, ka gribu ilgāk palasīt, bet īstenībā ar vaļā grāmatu un acīm blenzu tukšumā, pati savās domās un sapņos.

Nē, nē, uz mājām es negribu, īstenībā man šeit ļoti patīk, jā. Vienkārši... vienkārši man sāk šķist, ka piepildās ļaunākais, tas no kā baidījos; ka ne jau apkārtne izraisa manī vientulību, bet es pati sevī to izraisu, it kā norobežojos.

Es tik ļoti ceru, ka tas ir tikai garastāvokļa maiņas rezultāts. Šaubos, bet ļoti ceru.

P.S. Noīrējām divričus un nolēmām turpināt ceļu šādi, jo ar stopēšanu nekas baigi neievilkās. Pagaidām vēl Polijā, visdrīzāk, ka paliksim šeit līdz nedēļas beigām.

Vasara ll

Vasara l

Jā, tā kā nosolījos veikt rūpīgus pierakstus kopš ceļojuma sākuma un, iespējams, pat publicēt dažas debilas bildes, te nu ir pirmais ieraksts.

12. jūlijs, plkst. 11.00 - gribējām izbraukt jau pusstundu atpakaļ, bet māte daba piepeši kļuva par kuci un sāka gāzt kā no spaiņiem. Jūlijā. Pirms pusdienlaika. Pēc gandrīz visas vasaras vienā karstumā. Līt. Varbūt tā ir kāda stulba zīme, bet nu jā, stopēt šādā laikā ir ne visai patīkami, tāpēc nolēmām uzgaidīt. Grafiks būs nosists, bet galvenais ir panākt, lai vispār kaut kas izdodas.

12. jūlijs, plkst. 17.30 - aptuveni ap šo laiku mēs ar Raivja jauku palīdzību jau tiekam līdz Medumiem. Sīka, noplukusi pilsētele, kurā puse iedzīvotāju runā krieviski, otra puse - lietuviski. Bet mēs tur ilgi neuzkavējāmies, nopirkām dažas alus pudeles un konservu attaisāmo, jo savējo aizmirsām mājās, kā jau vienmēr.

12. jūlijs, plkst. 20.15 - beidzot IZBRAUCAM no šī sūda rajoniņa. Kājām nogājām krietnu gabaliņu un jau gandrīz šķērsojām robežu, līdz mūs paķēra kaut kāda piena fūra. Šoferītis jauks, lai arī latviski ne vella nesaprot. Laikam jāpierod.

13. jūlijs, plkst. ap vieniem jeb visi pārāk piekusuši, lai skatītos pulkstenī - iebraucam Kauņā. Mums šeit vajadzēja būt jau krietnu laiciņu atpakaļ, bet kaut kāda štelle bija ar riepu un bijām piestājuši uz kādām 20 minūtēm, kā arī visas zaļās pieturas. Šoferīts izlaida pie kaut kādas baznīcas, kur mēs no sākuma "ieparkojāmies" uz tuvākā zāliena, jo braukšana 4atā vienā priekšējā salonā nav diez ko patīkams piedzīvojums kājām. 15 minūtes izvingrojāmies, izpakojām kartes un devāmies meklēt mūsu naktsmītnes devēju Kornēliju. Pie viņas bijām kaut kur divos, bišķi papļāpājām un devāmies pie miera.

13. jūlijs, plkst. 12.00 - paēduši un izgulējušies dodamies relatīvā ekskursijā pa Kauņu. Nobraucām dažas pieturas pa zaķi, nopirkām kaut kadu jokainu lietuviešu kūku, kas garšo pēc olām ar cukuru, paspēlējām mūziciņu ceļmalā un paēdām ņammīgus cepelīnus. Šī vieta īstenībā ļoti atgādina Daugavpili, visi runā krieviski un saprasties ir diezgan viegli.

13. jūlijs, plkst 17.00 - sastopam jauku latviešu pāri, kas drīzumā izbrauc uz Viļņu, sapakojamies un dodamies ceļā.

14. jūlijs, tagad - jau krietnu laika sprīdi esam šeit, bet tirgū vēl nebijām. Pārsteidzoši. Plānos ietilpst palikt šeit līdz rītdienai, noskatīties Hariju Poteru un meklēt braucējus tālāk. Nākamā pietura vēlami Belostoka Polijā.

Kā redzat, pagaidām nekā īpaša. Kopumā esam ienesuši Lietuvas Republikas valsts kasē krietnu summiņu, jo šeit ir nežēlīgi karsts, visu laiku gribas dzert un sabiedriskais transports šeit ir nežēlīgi dārgs. Principā ļoti forša valsts, cilvēki jauki un atsaucīgi, pat karti gandrīz neizmantojām. Naktsmītni Viļņā atradām momentāli, tie paši ļautiņi, kas atveda, izkārtoja mūs pie saviem radiniekiem. Vienīgais, kas pagaidām uztrauca ir atpalikšana no grafika - pēc plāna mums jau vajadzētu izbraukt uz Poliju. Bet, kā saka, imprvizācija dod dzīvei garšu!

Centīšos rakstīt pēc iespējas biežāk, bet būs pagrūti, jo internets šausmīgi bremzē.

Cheers!

40

Čau, sen neesmu te neko jēdzīgu rakstījusi, da labi, es šeit vispār nekad neesmu neko jēdzīgu rakstījusi, tikai kaut kādas pekauša muļķības iedrukājusi un smukas bildītes likusi, baigā blogere bļin. Redz, kā izmainās cilvēka valodas paražas gandrīz mēnesi pēc skolas beigšanas, latviešu valodas skolotāji noelšas sajūsmā, tā sakot. Nu labi.

Pēdējā laika lielākais notikums? Nekāds. Nu labi, meloju, Līgo izdevās diezgan okei, jeb Šnapijs&co nosala un sataisīja ugunskuru no līmes dēļiem, veciem salmiem un Džastina Bībera plakātiem. Dega labi, starp citu. Bet, ja godīgi, tad negribētu runāt par reālā laika notikumiem, jo mana dzīve ir garlaicīga kā kāmis būrītī bez ritentiņa, kā jūs jau pamanījāt.

Bet tas, ka vēl drukāju, nozīmē, ka Glastonbury šoks ir pārdzīvots ciešami - Coldplay un QOTSA, bļa. Velns mani rāva tērēt iekrāto naudiņu, kas zina, varbūt arī es kratītu savu ļumīgo pēcpusi Violet Hill un Burn the Witch ritmos. Meh.

Lai nu kā, man vienkārši ir navkodarāms, navkoēdams un navkoskatāms noskaņojums, un vēl es neesmu tik apdāvināta vārdu darinātāja, lai turpinātu tādā pašā garā.

Uz beigām jociņš-spociņš: Brendon Urie is heterosexual.

Cheers!

Smējos ilgāk nekā vajadzētu jeb Forever A Top Gear Fan.

39

• 10 nodaļas līdz grāmatas pabeigšanai
• 9 gadi pavadīti skolā
• 8 vienādas vēstules Krisam
• 7 stundas nomodā
• 6 stīgas jaunajai ģitārai
• 5 lappuses atmiņu kladē
• 4 neiesāktas rīta kafijas
• 3 nedēļas no vasaras
• 2 satriecoši Adeles miksteipi
• 1 idiote, kas to visu pieraksta

Trollis pagrabos!

Jums kādreiz ir bijis jākaunās par savas iecienītākās grupas/izpildītāja fandomu? Āreče, saderam, ka ne visai bieži. Bet man gan tas gadās aizvien biežāk.

Varbūt tas viss ir manī un vienkārši nemāku saskatīt neko labu cilvēkos, varbūt visa vaina ir pašā izpildītājā - sakūda, maitas tādi!

Šoreiz runa iet tieši par Muse fandomu. Agrāk man likās, ka perfektāk satikt kopā nav iespējāms un visi ir tik forši, gudri un jautri! Nē, nu lielākajā savā daļā tā arī ir - ja ir iznācis iepazīt viņus kā cilvēkus, nevis kā fanus.

Vissāpīgākais punkts varētu būt humora izjūta. Pasarg Dies' neveiksmīgi pajokot vai pajokot par kādu "sāpīgo" tēmu. Tāds tabu ir noteikts jokiem par Hadsoni, jokiem par Belldom pašu Belldom klātbūtnē (jeb tviterifikācijā), un melnajam humoram/sarkasmam kā tādam. Saplēsīs uz pusēm. Pierādījums tam? A kaut vai Sāras gadījums. Superīga meitene ar fantastisku humora izjūtu, satriecošu talantu mākslā un vienkārši atklāts, interesants cilvēks sarunai. Kļuvusi par varoni noteiktās aprindās, pateicoties šim:

Man ta' lieliski zināms, kas bijis iemesls tam. Pēc apcerīgiem plāniem kopā aizmaukt uz Reading festu, sapratām, ka lētāk par 500 eiro mums šitais pasāciens neiznāks, mēs atmetām cerības un bišķi pairgojāmies par "izdevīgu" dislokācijas vietu OoS spēlēšanai.Pēc dažām dienām Mr. Bellamijs uzrīkoja tvītošanas svētkus, un tā sanāca, ka viņa, nosūtot 16851887 jaukus un tiešām saturīgus tvītus, nedabūja nevienu atbildi. Šis bija nelielu dusmu un ironijas rezultāts. Šķiet, ka arī viņas nickname to izsaka.
Bet nevienam taču nepielec. Meitene tiek automātiski pieskaitīta pie potenciālajiem teroristiem un sērijveida maniakiem. Bitch plz. Un šodien (tikai šodien!) Sāra ir saņēmusi kaudzi ar draudu vēstulēm. Uz manu e-pastu tāpat, jo es jau arī sūtīju līdzīgus tvītus, to pašu iemeslu dēļ.
Un beigās iznāk, ka vienam ir absolūti piedrāzt, kas viņu nobeigs; otrais ir apvainots; un trešais jūt neizsakāmu kaunu par fandomu. MURGS.

Personālais blogs.

Nolēmu sačinīt personālo blogu wordpress'ā, kur nebūtu tikai pastulbi jociņi, bet gan kaut kas jēdzīgs. Bet brīdinu - nopietnības skalā no 1 līdz Bellamijs-runā-par-citplanētiešiem, tas drīzāk būtu pēdējais.

Ja ir interese, jautājiet (labi zināmu apsvērumu dēļ nepublicēšu linku šeit)!

38

Ārā līst jau otro dienu pēc kārtas - šodien nav pērkona, vismaz par to paldies. Ar ko gan varētu atšķirties šķietami parasta sestdiena pēc piektdienas 13tā? Iespējams ar to, ka šodien ir Marka Cukerberga un Adama Andersona dzimšanas diena. Otrais mani interesētu tā mazāk, lai arī pirmais mani arī interesē tikai ar to faktu, ka filmas The Social Network radītāji kaut kādā, nevienam neiespējamā veidā, saskatīja līdzību starp viņu un Jesse Einsenberg. Pieņemsim.

Lai nu kā, vakar bija forša piektdiena, ar daudz smiekliem un interesantumiem, un es pat neizgāzos. Jā, ko tu te pekstiņus stāsti, jūs noteikti padomāsiet.

Bet tā tik tiešām bija, es neizgāzos, vismaz ne daudzu cilvēku priekšā. Šoreiz man uz galvas uzsēdās zirneklis, tāds maziņš un iezaļgans, noteikti būsiet tādus redzējuši kādu koka būdiņu pažobelēs. Jā. Tas kukainītis, kā jau daudzi citi viņa priekšgājēji, neatzina manas frizūras oriģinalitāti, un ar saucienu "Home, sweet home!" ielaidās kaut kur starp šķipsnām.

Es, kā cilvēks mierīgs un kulturāls, protams, sāku brēkt nelabā balsī un skraidīt apkārt, it kā tas zirneklis mēģinātu man izsūkt smadzenes (vai vismaz to aizpildāmo materiālu, kas tur iekš paura ir). Atliek vien pieminēt, ka zirneklis jau pirmajās sekundēm saprata, ka nav vērts apmesties tādā trakā mājā un aizbēga, kā arī to, ka mani tas fakts ne īpaši nomierināja. Labi vien tas, ka šo skatu vēroja tikai draudzene, kaut gan morālā trauma gan viņai, gan zirneklim, vēl ilgi liks par sevi manīt.

Tas tā lielos vilcienos arī viss, sargiet sevi, ēdiet daudz šokolādes (uzlabo atmiņu) un gatavojaties eksāmeniem, un jā, neticiet māņticībām un, ja gadījumā satiksiet kādu zirnekli, atvainojieties manā vietā. Jauku dienu un, cerams, drīzi atspīdēs saule!

37

Vienkārši pabrīdinu, ka esmu mainījusies jeb mans blogs ir mainījies. Tagad es vairs neesmu ich-bin-schnappi.blogspot.com, un drīzumā arī virsraksts un, iespējams, arī kaut kas cits mainīsies. Ļauju jums zināt, lai nenotiktu pārpratumi. Jauku dienu :)

Ching chong language.

Man riebjas angļu valoda.

36

Sveicināti šajā ne visai siltajā dienā, termometrs rāda +11°, bet man gan rodas tāda sajūta, ka ārā ir pat siltāks nekā mājās - mājapkalpošanu sistēmas prioritāte. Lai nu kā, esmu bišķi paslinkojusi un jau diezgan sen neesmu šeit neko rakstījusi, tāpēc nāksies vien kaut ko iečivināt.

Pirmkārt jau, tuvojas dižais eksāmenu laiks, un kas vēl trakāks - arī izlaidums. Nu labi, štrunts ar tiem eksāmeniem, gan jau kaut kā izvilkšu, nav vēl neviens, kas vismaz reizi nedēļā apmeklē savu mācību iestādi, nebūtu nokārtojis tos. Kā teicis viens cilvēks, "eksāmens jau tas pats kontroldarbs vien ir, tikai uz visu dienu un bez iespējām pārrakstīt". Optimists.

Bet izlaidums gan mani nedaudz biedē, un arī piepūles ne mazās prasa. Vien kleitas un pieskaņotu kurpju izvēle manā galvā raisa bildi ar prātā sajukušiem vecākiem un joprojām neapmierināto Šnapiju.

Un, lai cik jocīgi neskanētu, arī kleitas problēma nav tā lielākā. Vēl jau paliek arī izlaiduma un pēdējā zvana scenārijs, kurā man noteikti būs jāspēlē ne-mazsvarīga loma, nu kā, ne gluži loma - lai nomauktos uz pēcpuses visu viesu priekšā un sajauktu dziesmas vārdus un sākt par to rēkt kā idiotei, nemaz nav jābūt nekādam lielajam aktrises talantam. Jā.

Tātad, lai beidzot apspiestu šo nebeidzamo pļurkstēšanu par izlaidumu un citām sūdīgām skolas gaitām, jāpastāsta kaut kas interesants (relatīvi interesants. Nav jau fakts, ka 8 no 10 cilvēkiem neaizmieg, lasot manus ierakstus) un arī jāiesaka kaut kas foršs skatāms vai klausāms. Par to interesanto es gan sameloju, jo tāda cilvēka dzīvē kā es, nevar notikt nekas interesants, ja nu vienīgi kas sasodīti jokains vai kārtējo reizi pierādošs manu nepieskaitāmību pie cilvēku normālās masas.

Teiksim, vakar man dikti negribējās iet uz skolu un es arī neaizgāju. Tiesa, mammai šitā ideja visai neiepatikās, tāpēc tiku gandrīz vai izgrūsta no mājām, kur vēlāk, ignorējot miesīgās mātes aizliegumu, atnācu atpakaļ uz mājām (jo esmu bezbailīgs bastards). A' bet ko, nevienam negribas nullto stundu stadionā, skrienot pavasara krosu, vismaz man tiešām nē. Un visbeidzot, kad esat visdrīzāk jau pazaudējuši jebkādu cerību atrast šajā ierakstā kaut ko lasīt cienīgu, tikai plkst. 12:05 atcerējos, ka mammai ir jāatnāk uz pusdienu pārtraukumu, tāpēc, pa galvu pa kaklu (lai nedabūtu ne pa galvu, ne pa kaklu no mātes) bija jāizdomā, kur lai noslēpjas. Izvēle krita uz dīvānu, precīzāk sakot, uz to tukšo dīvāna iekšieni, kur cilvēki parasti bāž visādus nevajadzīgus mēslus, tādus kā vecus spilvenus vai guļammaisus. Apbruņojusies ar pacietību un austiņām, iestūmos tur iekšā un gaidīju. Kad visbeidzot jau gandrīz biju nobeigusies no pašas stulbuma smiekliem un skābekļa trūkuma, mamma aizgāja, un atnāca brālis.

Bet Šnapijam jau nepatīk normālu cilvēku reakcijas, vajag patrolloties. Tāpēc darbībā iesaistījās īsziņa brālim, ka "māte prasīja dabūt guļammaisu no dīvānapakšas". Jums vajadzēja redzēt viņa sejas izteiksmi, kad, attaisot dīvānu, viņš tur ieraudzīja gandrīz mirstošu no smiekliem māsu ar skolas somu un vējjaku azotē. Es jau minēju, ka man vairs nav klaustrofobijas?

Parasti es beigās iesaku kaut kādas stulbības ko iečekot, bet šoreiz gan būs kaut kas vērtīgs - neuzticies man, bet šitajam. Baigi labais, tiešām.

Un tagad atvados - arividerči, dārgie lasītāji un nenosaliet šajās "siltajās" dienās!

35

Čau, es tikai ienācu pateikt, ka rīt beidzot būs skatāma Doctor Who jaunās sezonas pirmā sērija un Šnapijs jūtas kā lepns hūvians. Tāpēc rītdien šim blogam nebūs nekādas jēgas, protams, ja vien tev nepieder skaņskrūvgriezis vai tu nesaproti wibbly wobbly - timey wimey stuff'.

34

Mazā meitenīte nu ir izaugusi, Amerikāņu Pīrāgs uz pilnu klapi, bet es tik kaut kur tešos ar nutellas bundžu rokās. Nē, nu neteiksim, ka man drusciņ neizsistu smaidu kāda 69 pieminēšana oficiālos materiālos, bet man labāk patīk smieties par tizlām lietām. Teiksim, man patīk kolekcionēt ornamentētas pīles. Nu nopietni, man to ir veselas piecas un ziniet, tie ir paši labākie pārdesmit lati, ko esmu savā dzīvē iztērējusi. Tu skaties uz to kvekšķi un brīnies, kā vispār cilvēkam ir ienācis prātā izkrāsot porcelāna pīli ar oranžu krāsu un vēl pie tam puķu rakstā. A ko, jautrucīgi.
Vēl man patīk smieties ne tikai par māla pīļuķiem, bet arī par cilvēku jokainajām sejas izteiksmēm televīzijas pārraidēs. Man grūti noturēt lielo smējienu, kad kārtējā NLO izzināšanas pārraidē nobiedēta večiņa bez priekšējiem zobiem pilnā nopietnībā stāsta, ka ellē skan roks un mums, mīļumiņiem, nekādā gadījumā nevajadzētu piesārņot savas galvas ar šitādiem pekstiņiem. Fu, kaka!
Smaidu uzdzen arī absolūtas, bezgalīgas stulbības, ko var uzrakt ikdienas dzīvē vai vismazām interneta dižajos plašumos. Kādreiz esat smējušies par milzīgu balodi jeb cilvēku, kas pārģērbies par milzīgu balodi, kurš uzbrūk nabaga tūristam, kas vienkārši vēlējās pabarot putnus? Varu derēt, ka nē. Bet es gan esmu, turklāt 2 naktī un istabā ar guļošu cilvēku. Tāpēc sanāca nevis smieties, bet gan klusi vārtīties pa zemi, izdvest smeldzīgas skaņas un ķert pēc gaisa. Jā, tas tiešām ir tik smieklīgi kā izklausās.
Tāpat "klusos" smieklus neatbilstošā vietā izraisa Deiva Grola līdzība Alpu kalnam. Apspriesta matemātikas stundā. Nu a bet ko, ir taču līdzīgs!
Lai nu kā, tas bija kārtējais random ieraksts par manu intīmo smieklu dzīvi. Jā, man patīk to apzīmēt tieši tādā veidā. Beigās vajadzētu parādīt ko jautru, vai ne? Nu tad še, ķer: iesaku pievērst uzmanību otrajai atbildei. Čalim laba humora izjūta. ; šī versija man patīk daudz labāk jeb parādās fanātisms uz Delfīnrokām. ; un visbeidzot slavenais cilvēkbalodis.


Jociņš spociņš: An Irishman walks out of the bar.
Cheers un jauku dienu visiem!

Snaužam Radiogalvu stilā.

Uz galda

Pirms saundčeka

Pēc grāmatas izlasīšanas

Izmantojot ēku kā spilvenu

Pie ūdenskrituma

L.I.F.E.G.O.E.S.O.N.

Tā foršā sajūta, kad tu atnāc uz mājām un neviena cita nav, un tu sāc izdot visādas kreisās skaņas kā "LŪPDAPLŪDLAPLŪ-Ū" tikai tāpēc, ka tu to vari. Tā tizlā sajūta, kad tu nevari atcerēties dziesmas nosaukumu, bet, kā par spīti, atceries visus vārdus. Tas moments, kad tu pēkšņi atceries kādu joku un sāc par to nenormāli smieties (vēl labāk, ja tu atceries to negaidīti, pie sevis domās un tādā vietā, kur nedrīkst uzvesties skaļi). Tā apgaismības sajūta, kad tu noskaties filmu, kuru kādreiz bērnībā nevarēji saprast un tu pēkšņi sāc apzināties tās jēgu. Tas stulbais moments, kad kāds uzsvilpo vai uzdungo kādu apnicīgu meldiņu un šī dziesma skan tev galvā vēl turpmākās dažas dienas. Tā baismīgā sajūta, kad tu pārak ilgi skaties uz Krisu Volstenholmu un tev sāk likties, ka esi stāvoklī. Tas brīdis, kad sāc apšaubīt savu pieskaitāmību, jo sarunājies ar savu mājdzīvnieku un stāsti tam šodienas spilgtākos notikumus. Tā smieklīgā sajūta, kad tu redzi kaut ko patiešām stulbu un smejies par to līdz asarām tikai tāpēc, ka tas patiešām ir ļoti, ļoti stulbi. Tas moments, kad apzinies, ka nevari atcerēties ne pusi no mācību vielas, toties atceries vārdus visām savām iecienītākajām dziesmām. Tas moments, kad tu dejo pie spoguļa un pēkšņi izdzirdi kādu troksni un tev liekas, ka kāds tevi ir visu laiku vērojis. Tā feinā sajūta, kad esot ar draugiem esat sadzērušies limonādi vai vēl ko dzeramu līdz vēdersāpēm un tad sākat nenormāli par kaut ko smieties un tev uz brīdi liekas, ka tūlīt zaudēsi samaņu no smiekliem un sāpēm.
Ziniet, es varētu vēl ilgi turpināt. Un es zinu, ka arī TU (jā, es runāju par tevi) esi kaut ko no visa šī piedzīvojis. Mēs visi vienkārši esam pārak līdzīgi.

Kamēr putni atgriežas.

Kādubrīd beidzot sapratīšu, ka varbūt biju nepareizās domās attiecībā pret visiem, varbūt tikai vēl vairāk pārliecināšos par to, ka viss bija kā nākas. Tas neko nemaina tieši tagad, šobrīd. Viss nenotiek kā pēc burvju mājiena, pat ja dažreiz tā liekas. Visa dzīve ir viena milzīga ķēdes reakcija, kurā nozīme ir tikai pirmajiem gājieniem, kuri, savukārt, nemaz nav atkarīgi no mums. Bet kā tad lai kaut ko nosaka, ja šībrīža notikumi iespējams nemaz nav atkarīgi no mums? Pagātnes rēgi ir visur, kur vien skatās un tikt no tiem vaļā nemazām nav viegli, ja maz ir iespējami. Tu iestādi koku, koks izaug, ir negaiss, zibens iesper kokā, koks nosit kaimiņu. Primitīvs piemērs, bet no tā var secināt, ka ne jau negaisa vaina tajā visā, bet gan koka stādītājā. Un ja mēs tā izskatām dažādas situācijas, var notikt viens nopietns mind fūk.
Īstenībā tas viss ir viens liels secinājums maniem tagadējiem piedzīvotajiem notikumiem. Jo nevar atrast racionālu izeju tam, kas nemaz no tevis nav atkarīgs un tu sāc meklēt kāda cita vainu, jā, cilvēka būtība. Pagātne izstiepjas tāltālēm un viss, ko pēc tam jūti, ir tikai neziņa un bezpalīdzība. Nedomā par to.

33

Sveicināti šajā sniegainajā dienā - nezinu kā jūsu Latvijas pusē, bet pie manis šonakt uzsniga pamatīga sniega kārta un vēl joprojām snieg. No vienas puses, tas ir skaisti un forši un blah blah blah, bet no otras puses, es nevēlos atkal tikt atslēgta no civilizācijas uz 2 dienām. Zinot Latgales laikapstākļus un Latvenergo kvalificētos speciālistus, tā vien šķiet, ka drīzi atkal gaidīšu citplanētiešus. Bet jūs laikam nezinat šito stāstu, jā? Hah.

Viss notika 2. vai 3. janvārī, precīzi neatceros, bet tas bija neilgi pēc Jaunā Gada un neilgi pirms šīs problēmas parādījās visā Latvijā. Mēs ar vecākiem aizbraucām ciemos pie opja, 6 km no pilsētas. Lauku māja, tuvākie kaimiņi pāri velns-viņu-sazin-cik lielam kartupeļu laukam; romantika, joptvai. Un kaut kur ap sešiem vakarā mani vecāki kopā ar vecvecākiem aizbrauca atpakaļ uz pilsētu pēc kaut kādiem produktiem (it kā pārtikas tur trūktu... loģika). Es, saprotams, nekur braukt negribēju un izlūdzos palikšanu. Tiešām, labāk būtu braukusi līdzi! Jo tā bija baismīgākā nakts manā mūžā. Apmēram 15 minūtes pāri sešiem atslēdzās elektrība. Sākumā nodomāju, ka šitais ir vienkārši raustīšanās, kā jau visu dienu "mirgoja". Bet pēc 10 minūtēm jau sāku uztraukties. Un tad es sadzirdēju milzonīgu blīkšķi no pagalma puses - tā izrādījas egle vai sazin kāds skuju koks, kas nokritis uz lieveņa un aizsprostojis vienīgo izeju! Jūlijai sākas viegla panika. Manā spilgtajā fantāzijā jau iezīmējās Apokalipses priekšvēstījumi vai 3. pasaules kara sākums, bet tas jau nebija tik traki. Aptuveni ap desmitiem manā logā sāka spīdēt spilgtas, mirgojošas, fluoriscējošas gaismiņas!!! Un neskataties kā glumi uz monitoru, tā tik tiešām bija! Īsāk sakot, es noslēpos gultas pagalvī un baidījos pat pakustēties - man likās (un vēl joprojām liekas), ka tie ir citplanētieši, kuri mani savāks, tiklīdz ieiešu gaismas zonā. Tā es tur notupēju līdz četriem rītā, un tad aizmigu. Tad, vēlreiz pamodusies, nolēmu, ka kaut kas ir jādara, jo man bija traki notirpusi kāja. Es izlēmu, ka labākais variants būtu iesviest ar kaut ko "gaismas zonā", lai pārliecinātos, ka ir droši (maza bērna loģika, zinu, zinu). Tā nu es paņēmu kaut kādu CD disku un sviedu tai pusē. "Pa ceļam" disks attaisījās, nozvēlās uz palodzes ar satriecošu blīkšķi, pamodināja 3 kaķus un radīja vispārēju paniku starp citplanētiešiem. Gaismas pazuda. Epic win!

Uh, stāsta nobeigums ir diezgan garlaicīgs. Ap pusdienlaiku parādījās elektrība... atbrauca vecāki... tika novākts koks no lieveņa. Bet es ticu, ka tas viss nebija sakritība. Viņi atgriezīsies. Šonakt. Vai rīt. Vai pēc mēneša. Pēc gada. Whatever. Bet es jau laicīgi būšu apbruņojusies ar diskiem nekvalitatīvos vāciņos un kaķu armiju. Ņau.

32

Pārsteidzoši bieži esmu sākusi drukāt kaut ko šajā vietnē, nu saprotiet, parāvis uz runājamo. Laikam tāpēc, ka pēdējo 2 nedēļu laikā abi normālie cilvēki, ko pazīstu, ir aizvākušies tālēs zilajās un vēl ne drīzi būs atpakaļ. Tā vien nākas paciest savu savu satriecošo šarmu, valdzinājumu un tīro fantastiskumu divvientulībā ar savām ekstra-smadzenēm.

Tātad, lai nepārvērstu šo blogu par sevis dievināšanas apliecinājumu, jāpastāsta par sevi arī kaut kas stulbs. Īstenībā, viss ko varētu pastāstīt ir satriecoši stulbs, jo pati neesmu no tām būtnēm, kas atbalsta uz loģiku balstītas rīcības. Sākšu ar to, ka šodien piepildījās mans sapnis - mani atzina. Mani nosauca par Harija Potera sievu. Un, kad es to izdzirdēju, mani pārņēma fantastiska lepnuma sajūta, kuru nevar aprakstīt ar vārdiem. Jau tai pašā mirklī biju gatava samīļot to cilvēku, kas to bija pateicis. Jūs iedomājaties, ja es tik tiešām būtu Harija sieva - romantiski lidojumi uz slotaskāta, vakarā kalambola skatīšanās pa TV un, protams, es būtu mīļa sieva un atļautu viņam vakarā iedzert pāris kausus medalus kopā ar Ronu. Un nesaki, ka tas nebūtu forši, jo zinu, ka esi vienkārši skaudīgs - tevi nesauca par Harija Potera sievu, tā lūk.

Otrkārt, šodien ejot no skolas, pamanījos kādu gabaliņu paiet ar uzsietu šalli sev uz galvas (tēloju nindzju... slēpos no paparaci... who cares? Bet drīzāk slēpos no paparaci. Harija Potera sieva, nu jūs taču saprotat) un ieskrēju stabā. Acīmredzot man tas nesanāk tik labi kā Bellamija kungam.

Treškārt, atnākot no skolas (such a lovely day, yes?) un berzējot sāpošo pieri, kā jau vienmēr, ieslēdzu radio un sāku dancāt un dziedāt līdzi. Saprotams, ka man pašai liekas, ka mana balss ir kā Jēzum, lai gan īstenībā skanu kā mirstošs kaķis, bet tai brīdī man uz to bija vienalga - es biju uzdevuma augstumos! Neviens paparaci mani nepamanīja (pat ja pamanīja, šiem kadriem neviens neticēs, pheh) un šovakar mani gaidīja satriecoša tikšanās ar Potera drīzi-jau-ne-jaunskungu. Un, kad mans solo bija kulminācijas brīdī - Whitney Houston, you know - un griezu Kaķi ātrā valsī, uzdūros neveiklam "WTF" skatienam no guļamistabas durvju puses. Nē, nu es jau biju nojautusi, ka man kaut kas nav kārtībā ar dzirdi un citiem maņu orgāniem, bet gandrīz 10 minūšu laikā nesadzirdēt zirdziskos brāļa smieklus... Jā, Jūlij, šoreiz tu esi pārspējusi pati sevi.

Lai nu kā, piemetināšu tikai vēl vienu jaunnedēļas secinājumu - man nekad vairs nevajadzētu skatīties trillerus kopā ar vecākiem. Kad sāku šausmināties un irgoties par to, ka sērijveida slepkavam pistole ir kā iesācējam un labāks mēģinājums nosist "to piedzīvojumu meklētāju" būtu sanācis ar sviesta nazi, viņi sāk nopietni šaubīties par manu psihisko stāvokli.

Un nobeigumā dažas pērles (jeb netaisi vaļā tālākos linkus, tur ir porno) - I whip my beard back and forth (kāpēc šis man liekas tik smieklīgs?); viņi mani nekad neapbēdina un visbeidzot this is always relevant. Izbaudiet gripas sezonu un dzeriet daudz tējas. Cheers!

Kārtējais "nekas nenotika"

Diezgan sen neesmu šeit neko ierakstījusi, un pat ja esmu, tie bija depresīvi-suicidāli nosliekti ieraksti, kuriem nevajadzētu pievērst uzmanību. Hormonu uzliesmojumi, jūs saprotat. Tātad, nonākot pie tēmas - kārtējā nedēļa, kuras laikā 47 reizes tika plānota pašnāvība (jokaini.. tieši 47 reizes mani uzrunāja tas pakaļcaurums rūtainajā kreklā ar tuneli ausī. Does it makes sense?); 15 reizes biju aizmigusi stundā (es jau esmu teikusi, ka mīlu bioloģiju?) un ir iztamborētas 34 rindiņas mežģīņu lakatam.

However, man ir arī kas īpašs ko pieminēt (lai nedomājat, ka mana dzīve sastāv tikai no cilvēku nīšanas, gulēšanas un tamborēšanas). Aizvakar uzdūros kādam maziņam gabaliņam no bērnības. Runa iet par pinvīnu Pingu, kurš bija mans bērnības varonis. Es pat taisīju sev plastilīna makšķeres, tā lūk, pie reizes arī šo smaržīgi-ķīmisko masu laiku pa laikam nogaršojot. Un tagad, kad šis pingvīns sit visus interneta rekordus (tikai nesakiet, ka kāds jums pēdējā laikā nav teicis mistisku "NOOT NOOT MOTHERFUCKER"), man ir tikai viena doma galvā - beidziet piesārņot bērnu galvas ar lamām! Pingu tā nesaka.

Pingu Dodas Makšķerēt

Vēl es šonedēļ atklāju tik brīnišķīgu lietu kā The Big Bang Theory. Esmu noskatījusies jau 2 sezonas un man vēl nav apnicis. Tā jau tas ir, es ēdu draņķus un skatos sūdīgas filmas, apturiet mani! Bet šis seriāls tiešām nav sūdīgs, atšķirībā no tā, ko esmu skatījusies agrāk (Haus, sorry, bro). Vien Šeldons ir ko vērts. Nopietni, jums vajadzētu dievināt šo vīrieti.

Un, visbeidzot, es atkal salauzu ģitāru un tas nozīmē, ka lieku reizi varēšu apciemot mūzikas veikaliņu ar to foršo pārdevēju, kuram es pēdējā gada laikā asociējos ar Bellamiju agrīnajos gados (līdz 140 vairs nav tālu, ticiet man); esmu nogurusi gaidīt zvanu no Dienas un man rodas sajūta, ka mani kārtējo reizi atšuva; esmu salīmējusi Sponge Bob figūru no putuplasta (ģitāra vēl top) un esmu tuvu tam, lai okupētu virtuvi tikai priekš tā, lai no mājās pieejamajiem produktiem sagatavotu ķīmisko ieroci ar ko atbaidīt hipsterus, kas pēdējā laikā lien pie manis kā mušas. Ā, runājot par mušām - ceturtdien redzēju vienu nabadzīti iesprostotu logā. Izlaidu, bet nākamajā starpbrīdī ģeogrāfijas skolotāja to nosita. Kā jau vienmēr, labs darbs kas padarīts.

Kā redziet, mana dzīve ir garlaicīga kā kāmis būrī un no manis nav nekā cita kā cilvēku nīšana, gulēšana un tamborēšana. Whatever.