Piecdesmit KĀ nokrāsas?

Nesen saņēmos uz īstu varoņdarbu - īsti pat nezinu kāpēc, droši vien pedantiskais visu-gribu-zināt nelika man mieru dziļi dvēselē, ka, redz, visiem jau labi zināmo bestselleru esmu lasījusi tikai fragmentāri un tulkojumā, un jau ņemos visā sparā daudzināt, cik šausmīga ir tā visa padarīšana. Pateicoties apstākļu sakritībai, manās rokās nonāca jauks "50 Shades of Grey" iesējums oriģinālvalodā un ne pavisam jauka un man skaidra ideja par tā saucamo pāru lasīšanu. Nu, tas ir tā, ka parītis čubinoties un ar visu izrietošo, lasa kaut kādu romantisku vai garā atbilstošu garadarbu. Aw, cik mīļi, daži no jums novemtos. Bet man nezin kāpēc uz to brīdi sagribējās uz visiem laikiem saplēst sarūsējušo rutīnu un izmēģināt kaut ko "pa Rietumu modei".
Tā nu, apbruņojusies ar pacietību, plaukstošu cerību, ka man vienkārši būs pagadījušies sliktākie gabaliņi no kūkas (un šis vārstuļojums nemaz nav līdzīgs atgremotai tīņu lubenei ar, labākajā gadījumā, visai mulsinošām metaforām!) un jau pieminēto mīkstvāku libido-and-whatsoever cēlēju, gāju nu pie sava vīrieša. Man par lielu prieku un atvieglojumu, ideja tika uztverta pilnīgi adekvāti un pat visai manāmā ieinteresētībā. Ilgi nu gan bija prieki.
Tā kā saturs mums abiem vairāk vai mazāk bija zināms, atlika vien ķerties vērsim pie ragiem. Iepriekš palūdzot uzticības personai norādīt labākās lappuses, droši likāmies pie lietas, balstoties uz priekšstatiem, ka nu seksa ainas jau pat jebkurš pumpains tīnis nespētu salaist greizi. Funny.
Pirmā pietura notika pēc trijām lappusēm - draugs vēlējās iegūglēt un pārliecināties savām acīm, ka autorei ir talu pār padsmit gadiem, kā arī grāds angļu valodā un literatūrā. Labi, nestrīdos, no literārās vērtības šī grāmata nav vērta pat tā papīra, uz kura nodrukāta. Ejam tālāk. Knapi valdot smieklus ("saņemies taču, tev nav 13 gadi!"), kaut kā izdevās dabūt pār lūpām visas sulīgās metaforas un salīdzinājumus, bet nekāds Cosmopolitan efekts nesekoja - tikai histērisku smieklu šalts un lūgums uzgaidīt līdz atelpai. Pēc pāris cūciski līdzīgām epizodēm no mana vīrieša sekoja visai loģisks priekšlikums paskatīties hokeju, uz ko es arī labprāt piekritu. Ziniet, pēc tādas dramatiskas notikumu gaitas, man ir jāpriecājas, ka šamējais vienkārši nepagriezās uz sāniem un netēloja tūlītēju miegā iekrišanu.
Jāpiebilst, ka vismaz vienu solīto funkciju šī izklaide piepildīja - pasmējāmies no sirds.
Tā kā, mīļās dāmas, ja kādreiz gribas iepriecināt savu otro pusīti, izvēlieties laika pārbaudītus un drošākus avotus, savādāk, nedod Dievs, vēl padomās, ka tas ir tāds sava veida drastisks mājiens uz šķiršanos.