Māšele, zinu, ka mani ienīdīsi pēc vakardienas. Precīzāk sakot, pēc vakardienas nakts. Viss sākās tik miermīlīgi un jauki, mēs palikām pie manis, gribējām gulēt, jo Kamijai apnika manas sēras par gļukaino internetu un vecāku aizliegumu visu nakti sekot twitterī MUSE koncertam. Lūk, šādā besīgā garastāvoklī mēs mēģinājām kaut ko sabīdīt un izdomāt vairāk vai mazāk interesantu nodarbi, ar kuras palīdzību varētu aizmirst tāsdienas datumu un gada gaidītāko notikumu (vismaz man).
Tikko mēs grasījāmies nolīst bēniņos, lai iekurinātu ūdenspīpi, izdzirdēju no spilvenapakšas gaužām pazīstamu skaņu. "ZANE!!!" - es iebļāvos. Un man bija taisnība! Tā nolāpītā kuce, kas vēl skaitās mana draudzene, noteikti grib mani totāli nokaitināt ar Wembli, es nodomāju. Bet
nekā! Skaņa bija pieprasījums zvanam no ārzemēm! Tikai pēc divām minūtēm, kad Kamija beidzot ar skrūvspīlēm aiztaisīja manu bļaujošo muti, es sapratu, ka jāmeklē zona. H burtiņš pie baterijas uzrādītāja, īsāk sakot.
Pa galvu pa kaklu tika noģērbtas pidžamas un, kaut ko nesakarīgi izkliedzot pusaizmigušajiem vecākiem mēs izskrējām uz bērnudārza pusi.. Izklausās tik amizanti, bet tam ir iemesls - tā kā katru gadu bērnudārzs kalpo kā viesnīca jauniešiem no Vācijas, tur ir brīvi pieejama 3G zona un Wi-Fi internets! Bet te tev nu bija. Dauzot nolāpīto telefonu un telepātiski lādējot Zani par tik daudziem zvanu pieprasījumiem, lūdzos, lai viņa pagaida tikai MIRKLĪTI. Māšele, skrienot man pakaļ, noteikti veltīja man pašas jaukākās domas :) Bet tam jau nav nozīmes, es nemaz neklausījos.
Atnākot pie bērnu bibliotēkas durvīm, H burtiņš tā arī neparādījās. Nolādēts! *Kamija jau lūdz visus svētos, lai atdod manas smadzenes labdarbībai, vienalga nav nekādas jēgas...* Bet tas nu nebija pats trakākais. Kad sāku rāpties uz vienas no būdiņas jumtiem, viņas acis noapaļojās kā apakštasītes :) BET BURTIŅŠ PARĀDĪJĀS!!! Es sāku smieties un raudāt vienlaicīgi (vai tas bija pēc zvana pieņemšanas?). Beidzot nospiedu zvana pieprasījuma pieņemšanas pogu, un izdzirdēju visjaukāko skaņu savā dzīvē - savienojuma burbuļojošo skanējumu :) Turot izstieptā rokā
telefonu un klausoties, kad beidzot Zane izdzirdēs savu telefonu, es sapratu, ka noteikti izskatos kā jukusi, un arī sapratu, ka reiz parādoties zonai, tā vairs nepazudīs, un varu rāpties nost. Beidzot Kamija sāka apšaubīt manu nepieskaitāmību un viegla cerības jūts pavīdēja viņas sejā :)
Beidzot!! Izdzirdēju sasodītu, nejokoju, SASODĪTU pūļa troksni un Zanes kliedzienus: "KLAUSIES!! TU KLAUSIES?! HAHĀĀĀA, TU KLAUSIES!!!! TU MANI MĪLI!!!!" un, kad sāku izšķirt arī melodiju, kura nāca drusciņ klusāk nekā pūļa troksnis, laikam apraudājos... (laikam, jo tas viss ir tīts kā miglā). MAI PLAG-IN BEIBĪĪĪĪ, dziedāja telefons un es raustījos līdzi... Mazāk kā minūti ilga šis savienojums, jo Zanei beidzās kredīts :) Bet es zvēru, atmaksāšu ar procentiem!
Visu ceļu atpakaļ līdz mājām, kas izrādījās daudz īsāks, nekā būtu domājusi, Kamija murmulēja kaut ko tādā garā kā "galīg' psihā.. nafig gāju?! būtu palikusi mājā.. točna trakā.." , bet man bija totāli vienalga. Noskaņojums tika uzlabots uz 200% un visu atlikušo nakti mēs ar māšeli jautrojāmies. Par Mjūziem nerunājām, negribēju viņu kaitināt. Toties no rīta (jeb pusdivpadsmitos nākošajā dienā) man galīgi nobrauca širmis. Atnāca maziņš e-pasts no Zanes ar mazu video pielikumu. Jā, VGA pielikumu (kirpič-telefoni rullē), bet tomēr video! Es sapratu, ka šī neilgā minūte MUSE @ Wembley, pagaidām man vēl ilgu laiku neizies no atmiņas. Zane ir cilvēks no cilvēkiem, un māšele arī - kā tad savādāk viņa varētu paciest tādu monstru kā es?!
Sirdī skan Pohujists FM, ārā no kokiem birst smirdīgas, dzelten-brūnas lapas, pūš riebīgs vējš un vispār līdz 23.00 ārpus mājām uzturēties ir reāli tikai fucking dabas mīļotājiem, romantiķiem, dabas apdziedātājiem un visiem pārējiem noobiem. Par to lieku reizi pārliecinos, kā jau katru rudeni, tikai šogad ir viena atšķirība - man ir pilnīgi vienalga. Tas mani absolūti nekrata līdz tam brīdim, kad kāds no īpaši atpalikušajiem klubiņa "School mafia" biedriem nesadomā izmēļot kādu, viņuprāt, ārkārtīgi asprātīgu jociņu par mani/maniem hobijiem/un visu pārējo, ko vajadzētu norobežot ar caution dzelteno lenti un brutāli nošaut jebkuru, kas līdīs pāri. Lai nu kā, pa Radio101 skan ļoti skaista un atbilstoša garastāvoklim dziesma, iepriekš nedzirdēta, bet lai nu paliek, nosaukums "Still A Weirdo" jau izsaka visu. 
