Vasara V

Heisā hopsā! Cerējāt, ka pazudīšu? Ha, ka tik ne tā. Esmu atgriezusies ar jaunu sparu interneta plašumos, lai pavēstītu jaunākos notikumus afērā ar nosaukumu Eurotrip.

Tātad - kopš iepriekšējā ieraksta pagājis ne mazums laika un esam paspējuši jau ļoti daudz. Mani orgāni ir sadzijuši kopš neveiksmīgā kritiena un vispār esam baigi tālu tikuši. Pašlaik esam - bungu tremolo - saulainajā Itālijā, precīzāk sakot Milānā. Jau apciemojām Venēciju (lietains, nav sezona), Veronu, un - kas to būtu domājis? - Moltrasio. Un jā, Bellamija tur nav, pati pārbaudīju (STALKERS!). Varat teikt ko gribat, izsekotāja, apsēstā un vēl sazin ko, bet es vienkārši gribēju pārliecināties, vai nevaru izpildīt galveno misiju tā, kā pēc pagājušā Positivusa bija ienācis prātā mums ar Katrīnu, jeb apmesties uz dzīvi viņa bunkurā un izēst visu konservēto pupiņu krājumu gaidīšanas periodā. Nē, nē, īstenībā es pat netiku skaidrībā, kurā mājā viņš tur esot dzīvojis, ļaudis dažādi stāsta (jā, jautāju, un kas? Neesmu stalkeris. Neesmu.). Vieni saka, ka māja pārdota (kopā ar visu bunkuru, laikam tādam savdabīgam itāļu psiho-pārītim, ahem), citi stāsta, ka bijušā fiancee paņēmusi gādībā. Bet pilsētiņa neko tāda, kaut kas līdzīgs itāļu Rubļovkai vai Manhetenai, sauc kā gribi. Prestižs rajončiks - vīri zina tolku!

Nu jā. Tas tā par nelielo apsēstibu, bet principā pārējais - viss iet kā smērēts. Cilvēki šeit tādi jokaini nedaudz un diezgan slikti saprot angļu valodu, bet tas nav šķērslis, jo jūsu padevīgais kalps Šnapijs māk arī itāļmēli. Bišķi.

Uz atvadām neliels ieskats -

Šitā ir Venēcija. Nu krč pats saprati, ja neesi retards.

Un šitā ņamma saucas kaut kā ar tutti saistībā, ja godīgi, neesmu iegaumējusi, jo dažādās vietās to gatavo un sauc dažādi, pasniedz to jebkurā zabegalovkā, bet tas nenozīmē, ka tā negaršo kā vienradža apsvētīta debesmanna. Goda vārds, no šitā var pārtikt 367 dienas gadā (tas tā speciāli, nedomā, ka esmu dura).

Tas laikam arī viss pagaidām. Pateikt, ka esmu uztraukta par gaidāmo futbola maču Londonā, nozīmē nepateikt neko. SOON.

Ā, un vel mēs apciemosim Domu Niccu (STALKERI NĀK!), jā, bet nu loģiski, ka viņa tur nebūs, bet jā, ja būs, tad ziniet, ka es ar viņu nopisīšos (to neteicu es, par šito 5 zaļos lika Matīss).

Uz drīzu blogošanu (kaut kā tā). Ciao!

23

Varbūt kādam tas izraisīs smieklus, kādam - nesaprašanu, bet kādam varbūt slimīgu gandarījumu (hahā, viņa nav real fan!). Bet es tagad pirmo reizi savā mūžā klausos Space Dementia. Shame on me. Un ziniet ko, kas ir pats trakākais? Ir pagājusi jau puse dziesmas, bet man tā joprojām nepatīk. Un, visdrīzāk, arī neiepatiksies. Kaut kāda pārāk prasta, pārāk neinteresanta. Man pilnībā pietiek ar visu pārējo mushroom music, un viena dziesma vairāk, viena dziesma mazāk man neko neizsaka. Klavieres gan skan pa smuko, tomēr tas nemaina faktu, ka mana roka jau sniedzas pēc peles un vēlas izslēgt šo lieko laika tērēšanu - nu jā, jāatzīst, ka ne visas dziesmas no kāda, šķietami perfekta, izpildītāja var patikt. Lūk tā, esmu izkratījusi sirdi un beidzot izslēgusi to ausu griezēju un ieslēgusi kaut kādu Nirvanas dziesmu, kurai diemžēl nezinu nosaukumu un jau pusotru gadu mēģinu to izskaitļot. Jauki, jūtu, ka manas ausis pateicībā nopūšas.

Think positive? NOOOT.

Fuck it, fuck it, fuck it!

Nez kāpēc ieteikumi garastāvokļa uzlabošanai galīgi nestrādā, gluži otrādi, pazemina manu kaut cik palikušo optimismu līdz absolūtajai nullei. Tāds jocīgs izmisums rodas, kad klausās Glasto '10 ierakstus (nerunājot nemaz par skatīšanos). Uzreiz rodas tā stulbā sajūta, ka vienīgais, kas man un vēl pārtūkstoš cilvēkiem atliek, ir tieši skatīties, klausīties un siekaloties. Saprotot, ka IRL tur var tikt tikai pārdodot Sātanam dvēseli vai nodejojot kādam īpašam cilvēkam boogie-woogie deju Pikačū tērpā, fonā skanot kādai "it could be wrong, could be wrong!" pozitīvi skanošai, smieklus un nožēlu raisošai frāzei, kas periodiski atkārtojas, un liek domāt par blondumu, dzeltenām biksēm un banāniem. Murgs.

Rakstot šo ierakstu un domājot par šo pozitīvo frāzi, neviļus pasmaidīju. Pārslēdzu uz jau ierasto the big screens, plastic-made dreams ritmu un sasmējos par kaut ko, kas nežēlīgi atgādina par ļoti mīļu cilvēku.

-Belanholijs vai Hohdrāts?

-Nē, karbonāts!

-O.O

Izmisīgi un paranoiski. Labā nozīmē :)

20

Slēdzu tumbas uz visu skaļumu un dzenu ārā vecākus! Šai dienai jāsimulē garām palaistais koncerts. (protams, tas neizdosies, bet mēģināts nav zaudēts) Tātad, pašlaik uz visu istabu skan HAARP, es esmu tērpta novalkātā bītlu krekliņā un drukāju šo tekstu ritmā ar TiRO. Vienā frontes pusē ir skaudība un nenormāla vēlme iekāpt laika mašīnā, lai nokļūtu 11. septembra novakarē uz Londonu, bet otrā pusē ir veselais saprāts, kurš saka, ka mans laiks vēl pienāks. Lai nu kā, tas netraucē man tagad iztēloties, ka esmu pārpildītā stadionā un skan visas manas mīļākās dziesmas. Kā arī netraucē man iztēloties, ka kādreiz man to nevajadzēs iztēloties. (sakarīgākais teikums, kāds vien dzirdēts)

Labs garastāvoklis, atvasara, kas gaužām līdzinās vasarai. Kas var būt labāks?

Jautra naksniņa.

Māšele, zinu, ka mani ienīdīsi pēc vakardienas. Precīzāk sakot, pēc vakardienas nakts. Viss sākās tik miermīlīgi un jauki, mēs palikām pie manis, gribējām gulēt, jo Kamijai apnika manas sēras par gļukaino internetu un vecāku aizliegumu visu nakti sekot twitterī MUSE koncertam. Lūk, šādā besīgā garastāvoklī mēs mēģinājām kaut ko sabīdīt un izdomāt vairāk vai mazāk interesantu nodarbi, ar kuras palīdzību varētu aizmirst tāsdienas datumu un gada gaidītāko notikumu (vismaz man).

Tikko mēs grasījāmies nolīst bēniņos, lai iekurinātu ūdenspīpi, izdzirdēju no spilvenapakšas gaužām pazīstamu skaņu. "ZANE!!!" - es iebļāvos. Un man bija taisnība! Tā nolāpītā kuce, kas vēl skaitās mana draudzene, noteikti grib mani totāli nokaitināt ar Wembli, es nodomāju. Bet

nekā! Skaņa bija pieprasījums zvanam no ārzemēm! Tikai pēc divām minūtēm, kad Kamija beidzot ar skrūvspīlēm aiztaisīja manu bļaujošo muti, es sapratu, ka jāmeklē zona. H burtiņš pie baterijas uzrādītāja, īsāk sakot.

Pa galvu pa kaklu tika noģērbtas pidžamas un, kaut ko nesakarīgi izkliedzot pusaizmigušajiem vecākiem mēs izskrējām uz bērnudārza pusi.. Izklausās tik amizanti, bet tam ir iemesls - tā kā katru gadu bērnudārzs kalpo kā viesnīca jauniešiem no Vācijas, tur ir brīvi pieejama 3G zona un Wi-Fi internets! Bet te tev nu bija. Dauzot nolāpīto telefonu un telepātiski lādējot Zani par tik daudziem zvanu pieprasījumiem, lūdzos, lai viņa pagaida tikai MIRKLĪTI. Māšele, skrienot man pakaļ, noteikti veltīja man pašas jaukākās domas :) Bet tam jau nav nozīmes, es nemaz neklausījos.

Atnākot pie bērnu bibliotēkas durvīm, H burtiņš tā arī neparādījās. Nolādēts! *Kamija jau lūdz visus svētos, lai atdod manas smadzenes labdarbībai, vienalga nav nekādas jēgas...* Bet tas nu nebija pats trakākais. Kad sāku rāpties uz vienas no būdiņas jumtiem, viņas acis noapaļojās kā apakštasītes :) BET BURTIŅŠ PARĀDĪJĀS!!! Es sāku smieties un raudāt vienlaicīgi (vai tas bija pēc zvana pieņemšanas?). Beidzot nospiedu zvana pieprasījuma pieņemšanas pogu, un izdzirdēju visjaukāko skaņu savā dzīvē - savienojuma burbuļojošo skanējumu :) Turot izstieptā rokā

telefonu un klausoties, kad beidzot Zane izdzirdēs savu telefonu, es sapratu, ka noteikti izskatos kā jukusi, un arī sapratu, ka reiz parādoties zonai, tā vairs nepazudīs, un varu rāpties nost. Beidzot Kamija sāka apšaubīt manu nepieskaitāmību un viegla cerības jūts pavīdēja viņas sejā :)

Beidzot!! Izdzirdēju sasodītu, nejokoju, SASODĪTU pūļa troksni un Zanes kliedzienus: "KLAUSIES!! TU KLAUSIES?! HAHĀĀĀA, TU KLAUSIES!!!! TU MANI MĪLI!!!!" un, kad sāku izšķirt arī melodiju, kura nāca drusciņ klusāk nekā pūļa troksnis, laikam apraudājos... (laikam, jo tas viss ir tīts kā miglā). MAI PLAG-IN BEIBĪĪĪĪ, dziedāja telefons un es raustījos līdzi... Mazāk kā minūti ilga šis savienojums, jo Zanei beidzās kredīts :) Bet es zvēru, atmaksāšu ar procentiem!

Visu ceļu atpakaļ līdz mājām, kas izrādījās daudz īsāks, nekā būtu domājusi, Kamija murmulēja kaut ko tādā garā kā "galīg' psihā.. nafig gāju?! būtu palikusi mājā.. točna trakā.." , bet man bija totāli vienalga. Noskaņojums tika uzlabots uz 200% un visu atlikušo nakti mēs ar māšeli jautrojāmies. Par Mjūziem nerunājām, negribēju viņu kaitināt. Toties no rīta (jeb pusdivpadsmitos nākošajā dienā) man galīgi nobrauca širmis. Atnāca maziņš e-pasts no Zanes ar mazu video pielikumu. Jā, VGA pielikumu (kirpič-telefoni rullē), bet tomēr video! Es sapratu, ka šī neilgā minūte MUSE @ Wembley, pagaidām man vēl ilgu laiku neizies no atmiņas. Zane ir cilvēks no cilvēkiem, un māšele arī - kā tad savādāk viņa varētu paciest tādu monstru kā es?!

MUSE @ Positivus 2010

At first, I just want to say that in spite of all that problems and failures, all the people which I met enjoyed the festival.

So, all started in Saturday's afternoon. I met Julia, Katrin and Christine from Latvian MUSE fan-club. We all was in perfect mood, waiting for Scissor Sisters and, of course, MUSE. Katrin and Christine made a flag with band's symbol and other stuff. We also get labcoat (for Matthew) with special signature. Our final cause was to collect as many signatures and greetings to band as we can, what, btw, we also succeeded. Why? We wanted to throw up on to the stage this unlucky piece of sheet (not very original, but useful). And then, after the encore, started the problems. People let Katrin from the first to the third row so she could throw this damn flag. And short

time before she wanted to do it, security-monkey TOOK AWAY flag with very detailed reason - "LATER".

Ok, just after Knights of Cydonia last chords, we took the flag and ran to the nearest place we could bring that gifts. As you already realize, security was waiting us with very "welcoming" attitude. We asked it to 6 GUARDES, generally. In this time (about a half hour) we - me and Katrin (Christine "disappeared" somewhere) - ran from stage's one side to side, PRAY that we

don't have to meet band, just bring gifts, we were SO desperate that we tried to get over the backstage's fence! Of course, we didn't do nothing, but in this time we had to listen to guard-monkey's jokes - that we should run after the car with wich band have just left or send gifts by carrier pigeon.

Thank you, security company, for the biggest disappoint for many years - thanks to you, we broke not only our own ideas, but also betrayed all the people who helped us to develop thoose gifts.

We express our apologies to all people who signed the flag - now it's located quite far from the place where it should be. But we hope that we'll get those wishes to band. We hope.