Kamēr putni atgriežas.

Kādubrīd beidzot sapratīšu, ka varbūt biju nepareizās domās attiecībā pret visiem, varbūt tikai vēl vairāk pārliecināšos par to, ka viss bija kā nākas. Tas neko nemaina tieši tagad, šobrīd. Viss nenotiek kā pēc burvju mājiena, pat ja dažreiz tā liekas. Visa dzīve ir viena milzīga ķēdes reakcija, kurā nozīme ir tikai pirmajiem gājieniem, kuri, savukārt, nemaz nav atkarīgi no mums. Bet kā tad lai kaut ko nosaka, ja šībrīža notikumi iespējams nemaz nav atkarīgi no mums? Pagātnes rēgi ir visur, kur vien skatās un tikt no tiem vaļā nemazām nav viegli, ja maz ir iespējami. Tu iestādi koku, koks izaug, ir negaiss, zibens iesper kokā, koks nosit kaimiņu. Primitīvs piemērs, bet no tā var secināt, ka ne jau negaisa vaina tajā visā, bet gan koka stādītājā. Un ja mēs tā izskatām dažādas situācijas, var notikt viens nopietns mind fūk.
Īstenībā tas viss ir viens liels secinājums maniem tagadējiem piedzīvotajiem notikumiem. Jo nevar atrast racionālu izeju tam, kas nemaz no tevis nav atkarīgs un tu sāc meklēt kāda cita vainu, jā, cilvēka būtība. Pagātne izstiepjas tāltālēm un viss, ko pēc tam jūti, ir tikai neziņa un bezpalīdzība. Nedomā par to.