Trollis pagrabos!

Jums kādreiz ir bijis jākaunās par savas iecienītākās grupas/izpildītāja fandomu? Āreče, saderam, ka ne visai bieži. Bet man gan tas gadās aizvien biežāk.

Varbūt tas viss ir manī un vienkārši nemāku saskatīt neko labu cilvēkos, varbūt visa vaina ir pašā izpildītājā - sakūda, maitas tādi!

Šoreiz runa iet tieši par Muse fandomu. Agrāk man likās, ka perfektāk satikt kopā nav iespējāms un visi ir tik forši, gudri un jautri! Nē, nu lielākajā savā daļā tā arī ir - ja ir iznācis iepazīt viņus kā cilvēkus, nevis kā fanus.

Vissāpīgākais punkts varētu būt humora izjūta. Pasarg Dies' neveiksmīgi pajokot vai pajokot par kādu "sāpīgo" tēmu. Tāds tabu ir noteikts jokiem par Hadsoni, jokiem par Belldom pašu Belldom klātbūtnē (jeb tviterifikācijā), un melnajam humoram/sarkasmam kā tādam. Saplēsīs uz pusēm. Pierādījums tam? A kaut vai Sāras gadījums. Superīga meitene ar fantastisku humora izjūtu, satriecošu talantu mākslā un vienkārši atklāts, interesants cilvēks sarunai. Kļuvusi par varoni noteiktās aprindās, pateicoties šim:

Man ta' lieliski zināms, kas bijis iemesls tam. Pēc apcerīgiem plāniem kopā aizmaukt uz Reading festu, sapratām, ka lētāk par 500 eiro mums šitais pasāciens neiznāks, mēs atmetām cerības un bišķi pairgojāmies par "izdevīgu" dislokācijas vietu OoS spēlēšanai.Pēc dažām dienām Mr. Bellamijs uzrīkoja tvītošanas svētkus, un tā sanāca, ka viņa, nosūtot 16851887 jaukus un tiešām saturīgus tvītus, nedabūja nevienu atbildi. Šis bija nelielu dusmu un ironijas rezultāts. Šķiet, ka arī viņas nickname to izsaka.
Bet nevienam taču nepielec. Meitene tiek automātiski pieskaitīta pie potenciālajiem teroristiem un sērijveida maniakiem. Bitch plz. Un šodien (tikai šodien!) Sāra ir saņēmusi kaudzi ar draudu vēstulēm. Uz manu e-pastu tāpat, jo es jau arī sūtīju līdzīgus tvītus, to pašu iemeslu dēļ.
Un beigās iznāk, ka vienam ir absolūti piedrāzt, kas viņu nobeigs; otrais ir apvainots; un trešais jūt neizsakāmu kaunu par fandomu. MURGS.

Personālais blogs.

Nolēmu sačinīt personālo blogu wordpress'ā, kur nebūtu tikai pastulbi jociņi, bet gan kaut kas jēdzīgs. Bet brīdinu - nopietnības skalā no 1 līdz Bellamijs-runā-par-citplanētiešiem, tas drīzāk būtu pēdējais.

Ja ir interese, jautājiet (labi zināmu apsvērumu dēļ nepublicēšu linku šeit)!

38

Ārā līst jau otro dienu pēc kārtas - šodien nav pērkona, vismaz par to paldies. Ar ko gan varētu atšķirties šķietami parasta sestdiena pēc piektdienas 13tā? Iespējams ar to, ka šodien ir Marka Cukerberga un Adama Andersona dzimšanas diena. Otrais mani interesētu tā mazāk, lai arī pirmais mani arī interesē tikai ar to faktu, ka filmas The Social Network radītāji kaut kādā, nevienam neiespējamā veidā, saskatīja līdzību starp viņu un Jesse Einsenberg. Pieņemsim.

Lai nu kā, vakar bija forša piektdiena, ar daudz smiekliem un interesantumiem, un es pat neizgāzos. Jā, ko tu te pekstiņus stāsti, jūs noteikti padomāsiet.

Bet tā tik tiešām bija, es neizgāzos, vismaz ne daudzu cilvēku priekšā. Šoreiz man uz galvas uzsēdās zirneklis, tāds maziņš un iezaļgans, noteikti būsiet tādus redzējuši kādu koka būdiņu pažobelēs. Jā. Tas kukainītis, kā jau daudzi citi viņa priekšgājēji, neatzina manas frizūras oriģinalitāti, un ar saucienu "Home, sweet home!" ielaidās kaut kur starp šķipsnām.

Es, kā cilvēks mierīgs un kulturāls, protams, sāku brēkt nelabā balsī un skraidīt apkārt, it kā tas zirneklis mēģinātu man izsūkt smadzenes (vai vismaz to aizpildāmo materiālu, kas tur iekš paura ir). Atliek vien pieminēt, ka zirneklis jau pirmajās sekundēm saprata, ka nav vērts apmesties tādā trakā mājā un aizbēga, kā arī to, ka mani tas fakts ne īpaši nomierināja. Labi vien tas, ka šo skatu vēroja tikai draudzene, kaut gan morālā trauma gan viņai, gan zirneklim, vēl ilgi liks par sevi manīt.

Tas tā lielos vilcienos arī viss, sargiet sevi, ēdiet daudz šokolādes (uzlabo atmiņu) un gatavojaties eksāmeniem, un jā, neticiet māņticībām un, ja gadījumā satiksiet kādu zirnekli, atvainojieties manā vietā. Jauku dienu un, cerams, drīzi atspīdēs saule!

37

Vienkārši pabrīdinu, ka esmu mainījusies jeb mans blogs ir mainījies. Tagad es vairs neesmu ich-bin-schnappi.blogspot.com, un drīzumā arī virsraksts un, iespējams, arī kaut kas cits mainīsies. Ļauju jums zināt, lai nenotiktu pārpratumi. Jauku dienu :)

Ching chong language.

Man riebjas angļu valoda.

36

Sveicināti šajā ne visai siltajā dienā, termometrs rāda +11°, bet man gan rodas tāda sajūta, ka ārā ir pat siltāks nekā mājās - mājapkalpošanu sistēmas prioritāte. Lai nu kā, esmu bišķi paslinkojusi un jau diezgan sen neesmu šeit neko rakstījusi, tāpēc nāksies vien kaut ko iečivināt.

Pirmkārt jau, tuvojas dižais eksāmenu laiks, un kas vēl trakāks - arī izlaidums. Nu labi, štrunts ar tiem eksāmeniem, gan jau kaut kā izvilkšu, nav vēl neviens, kas vismaz reizi nedēļā apmeklē savu mācību iestādi, nebūtu nokārtojis tos. Kā teicis viens cilvēks, "eksāmens jau tas pats kontroldarbs vien ir, tikai uz visu dienu un bez iespējām pārrakstīt". Optimists.

Bet izlaidums gan mani nedaudz biedē, un arī piepūles ne mazās prasa. Vien kleitas un pieskaņotu kurpju izvēle manā galvā raisa bildi ar prātā sajukušiem vecākiem un joprojām neapmierināto Šnapiju.

Un, lai cik jocīgi neskanētu, arī kleitas problēma nav tā lielākā. Vēl jau paliek arī izlaiduma un pēdējā zvana scenārijs, kurā man noteikti būs jāspēlē ne-mazsvarīga loma, nu kā, ne gluži loma - lai nomauktos uz pēcpuses visu viesu priekšā un sajauktu dziesmas vārdus un sākt par to rēkt kā idiotei, nemaz nav jābūt nekādam lielajam aktrises talantam. Jā.

Tātad, lai beidzot apspiestu šo nebeidzamo pļurkstēšanu par izlaidumu un citām sūdīgām skolas gaitām, jāpastāsta kaut kas interesants (relatīvi interesants. Nav jau fakts, ka 8 no 10 cilvēkiem neaizmieg, lasot manus ierakstus) un arī jāiesaka kaut kas foršs skatāms vai klausāms. Par to interesanto es gan sameloju, jo tāda cilvēka dzīvē kā es, nevar notikt nekas interesants, ja nu vienīgi kas sasodīti jokains vai kārtējo reizi pierādošs manu nepieskaitāmību pie cilvēku normālās masas.

Teiksim, vakar man dikti negribējās iet uz skolu un es arī neaizgāju. Tiesa, mammai šitā ideja visai neiepatikās, tāpēc tiku gandrīz vai izgrūsta no mājām, kur vēlāk, ignorējot miesīgās mātes aizliegumu, atnācu atpakaļ uz mājām (jo esmu bezbailīgs bastards). A' bet ko, nevienam negribas nullto stundu stadionā, skrienot pavasara krosu, vismaz man tiešām nē. Un visbeidzot, kad esat visdrīzāk jau pazaudējuši jebkādu cerību atrast šajā ierakstā kaut ko lasīt cienīgu, tikai plkst. 12:05 atcerējos, ka mammai ir jāatnāk uz pusdienu pārtraukumu, tāpēc, pa galvu pa kaklu (lai nedabūtu ne pa galvu, ne pa kaklu no mātes) bija jāizdomā, kur lai noslēpjas. Izvēle krita uz dīvānu, precīzāk sakot, uz to tukšo dīvāna iekšieni, kur cilvēki parasti bāž visādus nevajadzīgus mēslus, tādus kā vecus spilvenus vai guļammaisus. Apbruņojusies ar pacietību un austiņām, iestūmos tur iekšā un gaidīju. Kad visbeidzot jau gandrīz biju nobeigusies no pašas stulbuma smiekliem un skābekļa trūkuma, mamma aizgāja, un atnāca brālis.

Bet Šnapijam jau nepatīk normālu cilvēku reakcijas, vajag patrolloties. Tāpēc darbībā iesaistījās īsziņa brālim, ka "māte prasīja dabūt guļammaisu no dīvānapakšas". Jums vajadzēja redzēt viņa sejas izteiksmi, kad, attaisot dīvānu, viņš tur ieraudzīja gandrīz mirstošu no smiekliem māsu ar skolas somu un vējjaku azotē. Es jau minēju, ka man vairs nav klaustrofobijas?

Parasti es beigās iesaku kaut kādas stulbības ko iečekot, bet šoreiz gan būs kaut kas vērtīgs - neuzticies man, bet šitajam. Baigi labais, tiešām.

Un tagad atvados - arividerči, dārgie lasītāji un nenosaliet šajās "siltajās" dienās!