36

Sveicināti šajā ne visai siltajā dienā, termometrs rāda +11°, bet man gan rodas tāda sajūta, ka ārā ir pat siltāks nekā mājās - mājapkalpošanu sistēmas prioritāte. Lai nu kā, esmu bišķi paslinkojusi un jau diezgan sen neesmu šeit neko rakstījusi, tāpēc nāksies vien kaut ko iečivināt.

Pirmkārt jau, tuvojas dižais eksāmenu laiks, un kas vēl trakāks - arī izlaidums. Nu labi, štrunts ar tiem eksāmeniem, gan jau kaut kā izvilkšu, nav vēl neviens, kas vismaz reizi nedēļā apmeklē savu mācību iestādi, nebūtu nokārtojis tos. Kā teicis viens cilvēks, "eksāmens jau tas pats kontroldarbs vien ir, tikai uz visu dienu un bez iespējām pārrakstīt". Optimists.

Bet izlaidums gan mani nedaudz biedē, un arī piepūles ne mazās prasa. Vien kleitas un pieskaņotu kurpju izvēle manā galvā raisa bildi ar prātā sajukušiem vecākiem un joprojām neapmierināto Šnapiju.

Un, lai cik jocīgi neskanētu, arī kleitas problēma nav tā lielākā. Vēl jau paliek arī izlaiduma un pēdējā zvana scenārijs, kurā man noteikti būs jāspēlē ne-mazsvarīga loma, nu kā, ne gluži loma - lai nomauktos uz pēcpuses visu viesu priekšā un sajauktu dziesmas vārdus un sākt par to rēkt kā idiotei, nemaz nav jābūt nekādam lielajam aktrises talantam. Jā.

Tātad, lai beidzot apspiestu šo nebeidzamo pļurkstēšanu par izlaidumu un citām sūdīgām skolas gaitām, jāpastāsta kaut kas interesants (relatīvi interesants. Nav jau fakts, ka 8 no 10 cilvēkiem neaizmieg, lasot manus ierakstus) un arī jāiesaka kaut kas foršs skatāms vai klausāms. Par to interesanto es gan sameloju, jo tāda cilvēka dzīvē kā es, nevar notikt nekas interesants, ja nu vienīgi kas sasodīti jokains vai kārtējo reizi pierādošs manu nepieskaitāmību pie cilvēku normālās masas.

Teiksim, vakar man dikti negribējās iet uz skolu un es arī neaizgāju. Tiesa, mammai šitā ideja visai neiepatikās, tāpēc tiku gandrīz vai izgrūsta no mājām, kur vēlāk, ignorējot miesīgās mātes aizliegumu, atnācu atpakaļ uz mājām (jo esmu bezbailīgs bastards). A' bet ko, nevienam negribas nullto stundu stadionā, skrienot pavasara krosu, vismaz man tiešām nē. Un visbeidzot, kad esat visdrīzāk jau pazaudējuši jebkādu cerību atrast šajā ierakstā kaut ko lasīt cienīgu, tikai plkst. 12:05 atcerējos, ka mammai ir jāatnāk uz pusdienu pārtraukumu, tāpēc, pa galvu pa kaklu (lai nedabūtu ne pa galvu, ne pa kaklu no mātes) bija jāizdomā, kur lai noslēpjas. Izvēle krita uz dīvānu, precīzāk sakot, uz to tukšo dīvāna iekšieni, kur cilvēki parasti bāž visādus nevajadzīgus mēslus, tādus kā vecus spilvenus vai guļammaisus. Apbruņojusies ar pacietību un austiņām, iestūmos tur iekšā un gaidīju. Kad visbeidzot jau gandrīz biju nobeigusies no pašas stulbuma smiekliem un skābekļa trūkuma, mamma aizgāja, un atnāca brālis.

Bet Šnapijam jau nepatīk normālu cilvēku reakcijas, vajag patrolloties. Tāpēc darbībā iesaistījās īsziņa brālim, ka "māte prasīja dabūt guļammaisu no dīvānapakšas". Jums vajadzēja redzēt viņa sejas izteiksmi, kad, attaisot dīvānu, viņš tur ieraudzīja gandrīz mirstošu no smiekliem māsu ar skolas somu un vējjaku azotē. Es jau minēju, ka man vairs nav klaustrofobijas?

Parasti es beigās iesaku kaut kādas stulbības ko iečekot, bet šoreiz gan būs kaut kas vērtīgs - neuzticies man, bet šitajam. Baigi labais, tiešām.

Un tagad atvados - arividerči, dārgie lasītāji un nenosaliet šajās "siltajās" dienās!

L.I.F.E.G.O.E.S.O.N.

Tā foršā sajūta, kad tu atnāc uz mājām un neviena cita nav, un tu sāc izdot visādas kreisās skaņas kā "LŪPDAPLŪDLAPLŪ-Ū" tikai tāpēc, ka tu to vari. Tā tizlā sajūta, kad tu nevari atcerēties dziesmas nosaukumu, bet, kā par spīti, atceries visus vārdus. Tas moments, kad tu pēkšņi atceries kādu joku un sāc par to nenormāli smieties (vēl labāk, ja tu atceries to negaidīti, pie sevis domās un tādā vietā, kur nedrīkst uzvesties skaļi). Tā apgaismības sajūta, kad tu noskaties filmu, kuru kādreiz bērnībā nevarēji saprast un tu pēkšņi sāc apzināties tās jēgu. Tas stulbais moments, kad kāds uzsvilpo vai uzdungo kādu apnicīgu meldiņu un šī dziesma skan tev galvā vēl turpmākās dažas dienas. Tā baismīgā sajūta, kad tu pārak ilgi skaties uz Krisu Volstenholmu un tev sāk likties, ka esi stāvoklī. Tas brīdis, kad sāc apšaubīt savu pieskaitāmību, jo sarunājies ar savu mājdzīvnieku un stāsti tam šodienas spilgtākos notikumus. Tā smieklīgā sajūta, kad tu redzi kaut ko patiešām stulbu un smejies par to līdz asarām tikai tāpēc, ka tas patiešām ir ļoti, ļoti stulbi. Tas moments, kad apzinies, ka nevari atcerēties ne pusi no mācību vielas, toties atceries vārdus visām savām iecienītākajām dziesmām. Tas moments, kad tu dejo pie spoguļa un pēkšņi izdzirdi kādu troksni un tev liekas, ka kāds tevi ir visu laiku vērojis. Tā feinā sajūta, kad esot ar draugiem esat sadzērušies limonādi vai vēl ko dzeramu līdz vēdersāpēm un tad sākat nenormāli par kaut ko smieties un tev uz brīdi liekas, ka tūlīt zaudēsi samaņu no smiekliem un sāpēm.
Ziniet, es varētu vēl ilgi turpināt. Un es zinu, ka arī TU (jā, es runāju par tevi) esi kaut ko no visa šī piedzīvojis. Mēs visi vienkārši esam pārak līdzīgi.

32

Pārsteidzoši bieži esmu sākusi drukāt kaut ko šajā vietnē, nu saprotiet, parāvis uz runājamo. Laikam tāpēc, ka pēdējo 2 nedēļu laikā abi normālie cilvēki, ko pazīstu, ir aizvākušies tālēs zilajās un vēl ne drīzi būs atpakaļ. Tā vien nākas paciest savu savu satriecošo šarmu, valdzinājumu un tīro fantastiskumu divvientulībā ar savām ekstra-smadzenēm.

Tātad, lai nepārvērstu šo blogu par sevis dievināšanas apliecinājumu, jāpastāsta par sevi arī kaut kas stulbs. Īstenībā, viss ko varētu pastāstīt ir satriecoši stulbs, jo pati neesmu no tām būtnēm, kas atbalsta uz loģiku balstītas rīcības. Sākšu ar to, ka šodien piepildījās mans sapnis - mani atzina. Mani nosauca par Harija Potera sievu. Un, kad es to izdzirdēju, mani pārņēma fantastiska lepnuma sajūta, kuru nevar aprakstīt ar vārdiem. Jau tai pašā mirklī biju gatava samīļot to cilvēku, kas to bija pateicis. Jūs iedomājaties, ja es tik tiešām būtu Harija sieva - romantiski lidojumi uz slotaskāta, vakarā kalambola skatīšanās pa TV un, protams, es būtu mīļa sieva un atļautu viņam vakarā iedzert pāris kausus medalus kopā ar Ronu. Un nesaki, ka tas nebūtu forši, jo zinu, ka esi vienkārši skaudīgs - tevi nesauca par Harija Potera sievu, tā lūk.

Otrkārt, šodien ejot no skolas, pamanījos kādu gabaliņu paiet ar uzsietu šalli sev uz galvas (tēloju nindzju... slēpos no paparaci... who cares? Bet drīzāk slēpos no paparaci. Harija Potera sieva, nu jūs taču saprotat) un ieskrēju stabā. Acīmredzot man tas nesanāk tik labi kā Bellamija kungam.

Treškārt, atnākot no skolas (such a lovely day, yes?) un berzējot sāpošo pieri, kā jau vienmēr, ieslēdzu radio un sāku dancāt un dziedāt līdzi. Saprotams, ka man pašai liekas, ka mana balss ir kā Jēzum, lai gan īstenībā skanu kā mirstošs kaķis, bet tai brīdī man uz to bija vienalga - es biju uzdevuma augstumos! Neviens paparaci mani nepamanīja (pat ja pamanīja, šiem kadriem neviens neticēs, pheh) un šovakar mani gaidīja satriecoša tikšanās ar Potera drīzi-jau-ne-jaunskungu. Un, kad mans solo bija kulminācijas brīdī - Whitney Houston, you know - un griezu Kaķi ātrā valsī, uzdūros neveiklam "WTF" skatienam no guļamistabas durvju puses. Nē, nu es jau biju nojautusi, ka man kaut kas nav kārtībā ar dzirdi un citiem maņu orgāniem, bet gandrīz 10 minūšu laikā nesadzirdēt zirdziskos brāļa smieklus... Jā, Jūlij, šoreiz tu esi pārspējusi pati sevi.

Lai nu kā, piemetināšu tikai vēl vienu jaunnedēļas secinājumu - man nekad vairs nevajadzētu skatīties trillerus kopā ar vecākiem. Kad sāku šausmināties un irgoties par to, ka sērijveida slepkavam pistole ir kā iesācējam un labāks mēģinājums nosist "to piedzīvojumu meklētāju" būtu sanācis ar sviesta nazi, viņi sāk nopietni šaubīties par manu psihisko stāvokli.

Un nobeigumā dažas pērles (jeb netaisi vaļā tālākos linkus, tur ir porno) - I whip my beard back and forth (kāpēc šis man liekas tik smieklīgs?); viņi mani nekad neapbēdina un visbeidzot this is always relevant. Izbaudiet gripas sezonu un dzeriet daudz tējas. Cheers!