Vasara IV

Hei, kā klājas? Jā, jā, ar palagiem, zinu jau zinu, tas bija retorisks pieklājības jautājums. Mums viss iet super, ir pat labāk nekā cerējām, ja neskaita dažus starpgadījumus, kuri, par spīti visam, tomēr ar labām atmiņām pildīti.

Šķiet, vienā no iepriekšējiem ierakstiem biju minējusi, ka noīrējām divričus un nolēmām turpināt ceļu šādi. Jā. Nu, ko lai pasaku, ideja bija laba - laiks ārā šais dienās turējās pasakains un šitā

braukalējot var daudz vairāk apskatīt apkārtni, ko pa mašīnas logu ne visai sanāks izdarīt. Viss jau būtu ideāli, bet hah, nebūtu tač rakstījusi, ja būtu perfekti.

Pa ceļam uz Varšavu, kas nemaz nebija tik ilgs kā likās, man, saprotama lieta, vajadzēja izrādīt savas super-puper riteņbraukšanas skillz. Iebraucot kaut kādā mazā ciematiņā pa ceļam uz galvaspilsētu, precīzāk sakot, mēs jau bijām pavisam tuvumā, nevis jau iebraucām; lai būtu saprotamāks. Braucam pa ceļa nomali, viss kā nākas, rindiņā kā zosis. Un te pēkšņi Šnapijs

izdzird jokainu troksni sev aiz muguras, saprazdama, ka nu būs sūdi, jo tieši šitā skan gaisma tuneļa galā jeb milzīga fūra, kas visos zirgspēkos traucas tieši tev pakaļ. Izrādās, biju biķi nobraukusi no nomales un nostājusies tieši tajā posmiņā, kur mašīna tevi vēl pagalam "nenoķers", bet kārtīgi aizķers gan. Pašsaglabāšanās instinkts nostrādāja, un ar nelabiem bļāvieniem, kas sastāvēja tikai no lamuvārdiem, centos mīties ātrāk, un ko jūs domājat? Varianti ir trīs -

1. Gruzoviks mani sasniedza un nejauki ieberzēja tuvākajā kokā;
2. Es paspēju atrauties un nobraucu malā;
3. Fūra mani nepanāca, bet es tik un tā kaut kur iepisos.

... bungu tremolo... ak Dievs, tas taču ir tik acīmredzami.

Es ar bikšu staru aizķēros ķēdē un atsitos kaut kādā dzeltenā kastē, laikam miskastē, nolidoju krietnu gabaliņu, aizķēros aiz tuvākās mājas žoga, pārvēlos tam pāri un nopisos kaut kādas vecītes zemenēs. Lai būtu skaidrāks, te ir ilustrācija (samierinieties ar šo variantu, jo līdzbraucēji bija pārāk šokēti par notikušo, lai ņemtu ārā kameras):

Nu jā, kaut kā tā. Paldies Dievam večiņa izrādījās sakarīga un ilgi neko skaidrot nevajadzēja, mani ātri atkopa un tā. Tagad man uz abām kājām rēgojas tik milzīgi zilumi, it kā būtu aizgājusi uz Maskačku apkārusies zeltā un dimantos, nerunājot jau par tām ķermeņa daļām, kuras nenoslēpt aiz apģērba.

Ričuks arī vairāk vai mazāk vesels, un tagad vienīgais kas rūp, ir mans psihiskais stāvoklis. Draugi teica, ka kad viņi piegāja man klāt, es klusumā gulēju, skatījos uz debesīm, asiņoju un smaidīju. Tas biedē.

Centīšos ierakstīt vēl ko pēc iespējas drīzāk. Cheers!

41 or Vasara lll

Zinu jau zinu, ka labāk būtu aprakstīt, kas jauns notiekās ceļojumā, bet pašreiz nevaru, tiešām nevaru. Viss jūk un brūk, nejūtu pamatu zem kājām un šausmīgi gribu tikt prom no šejienes. Ne jau pašai pilsētai vai valstij kas vainas, drīzāk atmosfērai. Nav neviena, kam izsūdzēt bēdas, nav neviena, kas sapratīs, Dievs, tā vien šķiet, ka būtu pat guvusi vairāk iespaidu, ja brauktu viena. Jūtos pilnīgi ignorēta, kā piektais ritenis kompānijā, visi ir tik stulbi, nesaprotoši un uz sevi vērsti, ka bail paliek. Neesmu gulējusi jau sazin cik ilgi; nevienam neteicu, borēju, ka gribu ilgāk palasīt, bet īstenībā ar vaļā grāmatu un acīm blenzu tukšumā, pati savās domās un sapņos.

Nē, nē, uz mājām es negribu, īstenībā man šeit ļoti patīk, jā. Vienkārši... vienkārši man sāk šķist, ka piepildās ļaunākais, tas no kā baidījos; ka ne jau apkārtne izraisa manī vientulību, bet es pati sevī to izraisu, it kā norobežojos.

Es tik ļoti ceru, ka tas ir tikai garastāvokļa maiņas rezultāts. Šaubos, bet ļoti ceru.

P.S. Noīrējām divričus un nolēmām turpināt ceļu šādi, jo ar stopēšanu nekas baigi neievilkās. Pagaidām vēl Polijā, visdrīzāk, ka paliksim šeit līdz nedēļas beigām.

Vasara ll

Vasara l

Jā, tā kā nosolījos veikt rūpīgus pierakstus kopš ceļojuma sākuma un, iespējams, pat publicēt dažas debilas bildes, te nu ir pirmais ieraksts.

12. jūlijs, plkst. 11.00 - gribējām izbraukt jau pusstundu atpakaļ, bet māte daba piepeši kļuva par kuci un sāka gāzt kā no spaiņiem. Jūlijā. Pirms pusdienlaika. Pēc gandrīz visas vasaras vienā karstumā. Līt. Varbūt tā ir kāda stulba zīme, bet nu jā, stopēt šādā laikā ir ne visai patīkami, tāpēc nolēmām uzgaidīt. Grafiks būs nosists, bet galvenais ir panākt, lai vispār kaut kas izdodas.

12. jūlijs, plkst. 17.30 - aptuveni ap šo laiku mēs ar Raivja jauku palīdzību jau tiekam līdz Medumiem. Sīka, noplukusi pilsētele, kurā puse iedzīvotāju runā krieviski, otra puse - lietuviski. Bet mēs tur ilgi neuzkavējāmies, nopirkām dažas alus pudeles un konservu attaisāmo, jo savējo aizmirsām mājās, kā jau vienmēr.

12. jūlijs, plkst. 20.15 - beidzot IZBRAUCAM no šī sūda rajoniņa. Kājām nogājām krietnu gabaliņu un jau gandrīz šķērsojām robežu, līdz mūs paķēra kaut kāda piena fūra. Šoferītis jauks, lai arī latviski ne vella nesaprot. Laikam jāpierod.

13. jūlijs, plkst. ap vieniem jeb visi pārāk piekusuši, lai skatītos pulkstenī - iebraucam Kauņā. Mums šeit vajadzēja būt jau krietnu laiciņu atpakaļ, bet kaut kāda štelle bija ar riepu un bijām piestājuši uz kādām 20 minūtēm, kā arī visas zaļās pieturas. Šoferīts izlaida pie kaut kādas baznīcas, kur mēs no sākuma "ieparkojāmies" uz tuvākā zāliena, jo braukšana 4atā vienā priekšējā salonā nav diez ko patīkams piedzīvojums kājām. 15 minūtes izvingrojāmies, izpakojām kartes un devāmies meklēt mūsu naktsmītnes devēju Kornēliju. Pie viņas bijām kaut kur divos, bišķi papļāpājām un devāmies pie miera.

13. jūlijs, plkst. 12.00 - paēduši un izgulējušies dodamies relatīvā ekskursijā pa Kauņu. Nobraucām dažas pieturas pa zaķi, nopirkām kaut kadu jokainu lietuviešu kūku, kas garšo pēc olām ar cukuru, paspēlējām mūziciņu ceļmalā un paēdām ņammīgus cepelīnus. Šī vieta īstenībā ļoti atgādina Daugavpili, visi runā krieviski un saprasties ir diezgan viegli.

13. jūlijs, plkst 17.00 - sastopam jauku latviešu pāri, kas drīzumā izbrauc uz Viļņu, sapakojamies un dodamies ceļā.

14. jūlijs, tagad - jau krietnu laika sprīdi esam šeit, bet tirgū vēl nebijām. Pārsteidzoši. Plānos ietilpst palikt šeit līdz rītdienai, noskatīties Hariju Poteru un meklēt braucējus tālāk. Nākamā pietura vēlami Belostoka Polijā.

Kā redzat, pagaidām nekā īpaša. Kopumā esam ienesuši Lietuvas Republikas valsts kasē krietnu summiņu, jo šeit ir nežēlīgi karsts, visu laiku gribas dzert un sabiedriskais transports šeit ir nežēlīgi dārgs. Principā ļoti forša valsts, cilvēki jauki un atsaucīgi, pat karti gandrīz neizmantojām. Naktsmītni Viļņā atradām momentāli, tie paši ļautiņi, kas atveda, izkārtoja mūs pie saviem radiniekiem. Vienīgais, kas pagaidām uztrauca ir atpalikšana no grafika - pēc plāna mums jau vajadzētu izbraukt uz Poliju. Bet, kā saka, imprvizācija dod dzīvei garšu!

Centīšos rakstīt pēc iespējas biežāk, bet būs pagrūti, jo internets šausmīgi bremzē.

Cheers!