Zinu jau zinu, ka labāk būtu aprakstīt, kas jauns notiekās ceļojumā, bet pašreiz nevaru, tiešām nevaru. Viss jūk un brūk, nejūtu pamatu zem kājām un šausmīgi gribu tikt prom no šejienes. Ne jau pašai pilsētai vai valstij kas vainas, drīzāk atmosfērai. Nav neviena, kam izsūdzēt bēdas, nav neviena, kas sapratīs, Dievs, tā vien šķiet, ka būtu pat guvusi vairāk iespaidu, ja brauktu viena. Jūtos pilnīgi ignorēta, kā piektais ritenis kompānijā, visi ir tik stulbi, nesaprotoši un uz sevi vērsti, ka bail paliek. Neesmu gulējusi jau sazin cik ilgi; nevienam neteicu, borēju, ka gribu ilgāk palasīt, bet īstenībā ar vaļā grāmatu un acīm blenzu tukšumā, pati savās domās un sapņos.
Nē, nē, uz mājām es negribu, īstenībā man šeit ļoti patīk, jā. Vienkārši... vienkārši man sāk šķist, ka piepildās ļaunākais, tas no kā baidījos; ka ne jau apkārtne izraisa manī vientulību, bet es pati sevī to izraisu, it kā norobežojos.
Es tik ļoti ceru, ka tas ir tikai garastāvokļa maiņas rezultāts. Šaubos, bet ļoti ceru.
P.S. Noīrējām divričus un nolēmām turpināt ceļu šādi, jo ar stopēšanu nekas baigi neievilkās. Pagaidām vēl Polijā, visdrīzāk, ka paliksim šeit līdz nedēļas beigām.
0 atsauce(-s):
Ierakstīt komentāru