Vasara Vl

Beigas! Jā, jā, jā, beigas, nu ir beigas vasarai - arī visiem šīgada brīnumiem, par nožēlu, bet varbūt arī par laimi. Vidusmēra latvietis uzdarbojies arī manī - mājās esmu tikai otro stundu, bet jau internetā. Saziņa ir visa centrā, jap. No vienas puses ir patīkami atgriezties komfortā un pie mīļajiem cilvēkiem, bet no otras puses - bļeģ, rīt uz skolu! Par ko, bļe?! Es atvainojos par necenzēto vārdu pārpilnību, bet man vienkārši tā ļoti pietrūka. Labi, lai tā būtu.

Lai nu kā, šis, pēdējais posts sakarā ar vasaru nav vienkārši tāds noslēdzošais posmiņs un secinājumi un bla bla bla visas tās sentimentālās herņas. Prom. Man ir jāatskaitās par gadsimta letiņmjūzeru provokāciju jebšu tās nolāpītās pakas nodošanu. Varu iepriecināt - viss nogāja kā pa sviestu. Vakardienas futbola mačā visi sūdi tika svētā mierā nodoti pašam Krisam, un man vēl pie tam tika wolstensviedri uz rokas, ftw! Viņš izskatījās diezgan, ahem, pārsteigts, un no sākuma pat bišķi neiekoļījās visā lietas būtībā, bet pa starpu ēšanai un fanošanai, paspējām nogvelzt kaut kādu huiņu par Positivus un tādā garā - katrā gadījumā, tur iekšā ir arī vēstule ar paskaidrojumiem.

Bet, zinot manu dabu, jūs noteikti jau sapratāt, ka ar to viss nebeidzās. Ņemot vērā 1. septembra ātro tuvošanos, nolēmām atpakaļ lidot ar lidmašīnu, un tā kā mūsu reiss bija nedaudz nelaikā, nācās biķi ātrāk pamest maču. Ahaha, te tev nu bija. Nē, uz lidmašīnu mēs paspējām,- tikai ar nelielu iekavēšanos, kura laikā Šnapijs sakāvās ar kādu ārkārtīgi neiecietīgu būtni, kura centās izskalot mums smadzenes par to, kas ir īsti un neīsti fani. Labi, es biju nedaudz neomā un tāpēc tā sanāca. Iztikām bez lieciniekiem (gandrīz) un bez īpaši smagām traumām (arī gandrīz). Nenosodiet, es gribēju tikai labu.

Un te nu es esmu, pēc nogurdinošās kratīšanas autobusā no māju virzienā un beidzot atvadījusies no tiem diviem plānprātiņiem, ar kuriem bija nācies pavadīt šo pusotru mēnesi.

Tas laikam arī viss. Jāsāk atradināties no šī režīma un pāriet uz everyday life mode. Atā un uz tikšanos!

P.S. Ja kāds no šejienes sagadīšanās pēc arī bija tajā futbola mačā, vai vienkārši zin kur var dabūt bildes, lūdzu ziņojiet - stulbas sagadīšanās pēc dažas dienas pirms notikuma, mūsu aparāts salūza nedabīgā veidā. Ļoti gribētos saglābt kādas atmiņas :)

Vasara V

Heisā hopsā! Cerējāt, ka pazudīšu? Ha, ka tik ne tā. Esmu atgriezusies ar jaunu sparu interneta plašumos, lai pavēstītu jaunākos notikumus afērā ar nosaukumu Eurotrip.

Tātad - kopš iepriekšējā ieraksta pagājis ne mazums laika un esam paspējuši jau ļoti daudz. Mani orgāni ir sadzijuši kopš neveiksmīgā kritiena un vispār esam baigi tālu tikuši. Pašlaik esam - bungu tremolo - saulainajā Itālijā, precīzāk sakot Milānā. Jau apciemojām Venēciju (lietains, nav sezona), Veronu, un - kas to būtu domājis? - Moltrasio. Un jā, Bellamija tur nav, pati pārbaudīju (STALKERS!). Varat teikt ko gribat, izsekotāja, apsēstā un vēl sazin ko, bet es vienkārši gribēju pārliecināties, vai nevaru izpildīt galveno misiju tā, kā pēc pagājušā Positivusa bija ienācis prātā mums ar Katrīnu, jeb apmesties uz dzīvi viņa bunkurā un izēst visu konservēto pupiņu krājumu gaidīšanas periodā. Nē, nē, īstenībā es pat netiku skaidrībā, kurā mājā viņš tur esot dzīvojis, ļaudis dažādi stāsta (jā, jautāju, un kas? Neesmu stalkeris. Neesmu.). Vieni saka, ka māja pārdota (kopā ar visu bunkuru, laikam tādam savdabīgam itāļu psiho-pārītim, ahem), citi stāsta, ka bijušā fiancee paņēmusi gādībā. Bet pilsētiņa neko tāda, kaut kas līdzīgs itāļu Rubļovkai vai Manhetenai, sauc kā gribi. Prestižs rajončiks - vīri zina tolku!

Nu jā. Tas tā par nelielo apsēstibu, bet principā pārējais - viss iet kā smērēts. Cilvēki šeit tādi jokaini nedaudz un diezgan slikti saprot angļu valodu, bet tas nav šķērslis, jo jūsu padevīgais kalps Šnapijs māk arī itāļmēli. Bišķi.

Uz atvadām neliels ieskats -

Šitā ir Venēcija. Nu krč pats saprati, ja neesi retards.

Un šitā ņamma saucas kaut kā ar tutti saistībā, ja godīgi, neesmu iegaumējusi, jo dažādās vietās to gatavo un sauc dažādi, pasniedz to jebkurā zabegalovkā, bet tas nenozīmē, ka tā negaršo kā vienradža apsvētīta debesmanna. Goda vārds, no šitā var pārtikt 367 dienas gadā (tas tā speciāli, nedomā, ka esmu dura).

Tas laikam arī viss pagaidām. Pateikt, ka esmu uztraukta par gaidāmo futbola maču Londonā, nozīmē nepateikt neko. SOON.

Ā, un vel mēs apciemosim Domu Niccu (STALKERI NĀK!), jā, bet nu loģiski, ka viņa tur nebūs, bet jā, ja būs, tad ziniet, ka es ar viņu nopisīšos (to neteicu es, par šito 5 zaļos lika Matīss).

Uz drīzu blogošanu (kaut kā tā). Ciao!