42

Šodien skolā kārtīgas 3-4 reizes dzirdēju mazās un arī ne tik mazās klases runājam savā starpā, protams, arī strīdamies. Lai ko teiktu pesimisti-reālisti, par jaunās paaudzes notrulināšanos un degradāciju, cinisma gan viņiem netrūkst. Viens no populārākajiem apcelšanas veidiem, mutiskajiem, ir nosaukt kādu par dauni.

Jā, forši, tu gan esi viens asprātis, vārdiski apveltot kādu ar diezgan pasmagu diagnozi, bet ne jau tur tā lieta. Savulaik es visai aktīvi darbojos Sarkanā krusta brīvprāšos un bieži iegriezos vienā jaukā namā Daugavpils nomalē, kur dzīvoja 11 gadīgs puika, slimojošs ar Dauna sindromu, un ziniet ko? Slimība nebija smagā formā, bet tomēr visai pamanāma; par spīti tam, viņš visai aktīvi baudīja dzīves labumus. Dienas režīms sastāv no attīstošajām spēlēm, tv un datora, netrūkstošas audzinātāju uzmanības un draugiem. Viņš neiet skolā, bet zinātkāres netrūkst, tas gan. Viņš sirsnīgi priecājas par jauniem draugiem, un, godīgi sakot, ir viens no atvērtākajiem cilvēkiem, ko man nācies satikt.

Tāpēc, ja izdzirdu kādu sakām "kas tu, daunis esi, vai?", tad neviļus pārfrāzēju par "tu esi sasodīti laimīgs un dzīvespriecīgs cilvēks, vai zināji".

Tā lūk.

She's ALIVE!

Te nu tas ir! Šnapijs, bez vēsts pazudušais uz velns-sazin-cik mēnešiem (brutāli sakot, pusgadu) tomēr ir dzīvs, sveiks un vesels, par vareno tīmekli galu galā pagalam neaizmirsušais un kaut ko sacīt gribošs. Lūdzu stipri nesist un spēcīgiem vārdiem nemētāties, bet gan vienkārši papriecāties par kārtējo verbālo caureju (oh fuck), kas šajā situācijā ir vienīgais, ko varu piedāvāt.

Tātad - kādā ellē ratā tad es šlandījos, ka nevarēju piestumt savu pēcpusi pie datora un uzdrukāt kaut ko ārkārtēji stulbu mīļajiem cilvēkiem, kas rāda ar pirkstu un smejas par maniem centieniem blogot. Iemesla nav. Es vienkārši... aizmirsu par šīs vietnes eksistenci. Ārsti saka, ka Alcheimers, draugi, ka iedzimts, bet būtībā doma skaidra. Jā. Biju tik ļoti aizrāvusies ar dzīvošanu, ka vienkārši neatlika laika pat atcerēties par tādas sīkas un stulbas idejas kā kārtējā tastatūras grabināšana visu sīki aprakstot. Cerams, ka tikšu piedota.

Tad otrām kārtām - žēlīgā debess, es gan esmu bijusi totāla idiote kādu laiciņu atpakaļ. Vistuvākajā laikā šo vietni gaida čotkās pārmaiņas, sākot ar dizainu, par kuru vienalga neviens neuztraucas, un beidzot ar pašaprakstu, kas ir tik neglābjami novecojis, ka gribas kā strausam no kauna iecementēties tuvākajā betona grīdā.

Un visbeidzot, jūtu ārkārtējas šausmas, ka esmu laidusi garām ne tikai rakstīšanu, bet arī lasīšanu. Pēdējo stundu pavadīju dzenoties pakaļ vējam jeb lasot visus jūsu ierakstus, kurus vēl nebiju (atkal, šī paša stulbā iemesla dēļ) izlasījusi. I'm a bad fan. Tomēr jau atkal, cerams, ka stipri nesitīsiet.

Šodien (vismaz šajā ierakstā) vēl negrasos aprakstīt ikdienas neikdienišķos atgadījumus idota skatījumā, bet varat būt pārliecināti, ka turpmāk tik sīvi vairs negrēkošu un atbildīgi rakstīšu katru, pat pašu morāli atpalikušāko domu.

Uztaisi svētkus savām ausīm un paklausies šo. Lai tev jauka diena :-)