42

Šodien skolā kārtīgas 3-4 reizes dzirdēju mazās un arī ne tik mazās klases runājam savā starpā, protams, arī strīdamies. Lai ko teiktu pesimisti-reālisti, par jaunās paaudzes notrulināšanos un degradāciju, cinisma gan viņiem netrūkst. Viens no populārākajiem apcelšanas veidiem, mutiskajiem, ir nosaukt kādu par dauni.

Jā, forši, tu gan esi viens asprātis, vārdiski apveltot kādu ar diezgan pasmagu diagnozi, bet ne jau tur tā lieta. Savulaik es visai aktīvi darbojos Sarkanā krusta brīvprāšos un bieži iegriezos vienā jaukā namā Daugavpils nomalē, kur dzīvoja 11 gadīgs puika, slimojošs ar Dauna sindromu, un ziniet ko? Slimība nebija smagā formā, bet tomēr visai pamanāma; par spīti tam, viņš visai aktīvi baudīja dzīves labumus. Dienas režīms sastāv no attīstošajām spēlēm, tv un datora, netrūkstošas audzinātāju uzmanības un draugiem. Viņš neiet skolā, bet zinātkāres netrūkst, tas gan. Viņš sirsnīgi priecājas par jauniem draugiem, un, godīgi sakot, ir viens no atvērtākajiem cilvēkiem, ko man nācies satikt.

Tāpēc, ja izdzirdu kādu sakām "kas tu, daunis esi, vai?", tad neviļus pārfrāzēju par "tu esi sasodīti laimīgs un dzīvespriecīgs cilvēks, vai zināji".

Tā lūk.