44

childfree movement
Divi vārdi, kas sevī ietver gandrīz visu, ko es varētu raksturot tikai kā gandrīz ideālu dzīves izkārtojumu ar izvēles brīvību un absolūtu laimes sajūtu, mostoties no rīta. Mātes instinkta trūkums mūsdienā droši vien nav nekāds lielais retums, bet manā gadījumā to varētu drīzāk apzīmēt kā mātes instinkta neesamību kā tādu vai, visdrīzāk, pat nedaudz no kaut kāda beznosaukuma instinkta, kas nezināmā kārtā sātaniskā pantsmērā čukst ausī bēgt klātesot jebkuram cilvēkam, kas jaunāks par 13 gadiem. Un bēgt ir labākais situācijas risinājums (neesmu diez ko zinoša jurispudencē, bet esmu pārliecināta, ka par bērniem dod vairāk, if you know what I mean). Nu nevaru es ziedot savu dārgo laiku un uzmanību kaut kādam sīkam šmucim, kas pat savas vēlmes nevar normāli formulēt. Lūk pienāk tāds briesmonis pie tevis, noguldzina kaut ko savā mēlē un egoistiskā bļaura manierē lūkojas uz tevi it kā ņirgājoties, "ahā, nu tik neizdari man pa prātam un sarīkošu kaķu koncertu". Es bērnus nesitu. es vispār esmu miermīlīgs cilvēks pēc dabas. bet ko tev no manis vajag, velns ar ārā?! Noslaucīt puņķus vai dirsu, atnest mantiņu, ielikt rokā, parādīt kaķi, nomocīt kaķi, nodziedāt šūpuļdziesmu, sabāzt ar rijamo, nomasēt pēdas vai iztīrīt zobus, sataisīt klizmu un aizsūtīt gulēt, KO? Reiz man jau bija teikuši, ka es būtu lielisks ģimenes cilvēks. O jā. tāda ūber krutā mammīte, kas guļ līdz divpadsmitiem, tad izrāpjas no migas, lai sadabūtu rijamo un dodas atpakaļ. Nemaz nerunājot par to kārtību, kas valdītu visapkārt.
Pat nesaki, ka jūti līdzi manam topošajam vīram, jo es nu bez liekiem pārspīlējumiem esmu tas cilvēks, kas šim nelaimīgajam jūt līdzi visvairāk.