Tātad, ne hronoloģiski, bet svarīguma ziņā - es beidzot satiku Joannu (nezinošajiem - tā ir super jautra, jauka, gudra, interesanta, bišķi pasista un ārkārtīgi man mīļa persona, satikta iepriekš tikai interneta plašumos). Nebija īsti plānoti, vienkārši sakritības dēļ ciemojos Polijā un, konkrēti izsakoties, Krakovā un būtu bijis grēks nesatikties. Un šī "satikšanās" izvērtās par nedēļu ilgu totāli bezjēgā pavadītu laiku. Bezjēgā un, iespējams, pašā labākajā bezjēgā, kādā nācies būt. Tas ietvertu sevī, nakts pastaigas uz Starbucks, bruģa šlīfēšanu, neprātīgu dziedāšanu un dejošanu līdz pārgurumam mīļāko izpildītāju un pat ne-mīļāko pavadījumā, simts reizes pārskatīto Suits un How I Met Your Mother epizožu "ieskaņošana", ēst gatavošana (kas izvērtās par traģisko "this goes out of the window or in the trash bin?"), ilgas un filosofiskas sarunas uz balkona, smiešanos līdz asarām un ļoti, ļoti, ļoti daudz īsto asaru šķiršanās brīdī. Ziniet, par tādiem cilvēkiem saka, žēl, ka nevaru paturēt sev. Eh, laba bij nedēļa!
Par pārējo var teikt - augļu salāti. Bija dienas kā persiki. Jeb izcilas, bet reti sastopamas. Bija ābolu dienas. Pārāk ierastas un tāpēc neinteresantas, nu, varbūt arī tāpēc, ka pārāk bieži sastopamas. Tad bija jogurts - kaut kas tāds, kas vilkās visā garumā, kaut kādā štellē sastūķējot to visu kopā. Droši vien attieksme - nedaudz pamainījās. Vecie draugi, jaunie draugi, vai vispār draugi? Šogad biju egoiste un iemācījos izlikties, ka esmu aizmirsusi par to. Tur jau laikam bija tā esence, kopumā tīri neslikta, ja godīgi.
Un noslēgumā varu minēt, ka esmu pilnīgā nopietnībā gatava apņemties šo pienākumu gadu izturēt godam. Nē, pat ne izturēt - izdzīvot. Tā, bez īpaša satraukuma, bet ar apziņu, ka vajag.
Lai visiem jauks vakars, sapērcieties klades un burtnīcas, iztīriet rakstāmgaldu no vecām lapelēm un pamēģiniet noskaņoties tādam joku darbam. Jo taisnība vien ir, viss ir tikai tik slikts, cik sliktu mēs to vēlamies saskatīt (:
0 atsauce(-s):
Ierakstīt komentāru