Auksta atvasaras diena vēstīja par rudens lēno, bet pārliecinošo uzvaru. Saule te parādījās un uz brīdi pat sāka sildīt; te nozuda aiz biezu mākoņu aizsega. Kaut arī dienas laikā nebija lijis, zāle bija slapja un pretīga - likās, ka tūlīņ, tūlīņ uzkāpsi uz kādas sliekas vai gliemeža.
Tā bija visparastākā atvasaras diena. Nekas nevēstīja par izmaiņām, kas, tā vien likās, jau gadu gadiem gāja garām šai vietai.
Šī vieta - tā bija augsta daudzdzīvokļu ēka. Visparastākā piecstāvu māja, kas agrāk kalpoja par viesnīcu, un, jāsaka, visai populāru viesnīcu. Vienīgā atšķirība no citām pilsētiņas mājām slēpās aiz drāšu žoga - vietām pārplēsta - un tukšajiem, melnajiem un mirušajiem logiem. Tā pat nebija īsta atšķirība, jo šādu pamestu ēku Bodvillā bija pa pilnam - kādreiz, kad pilsēta zela un plauka, tajā mita daudz iedzīvotāju, un, saprotams, ka visiem šiem cilvēkiem vajadzēja jumtu virs galvas.
Tad pēkšņi (pat ne pēkšņi, par to viss liecināja gadiem) cilvēki sāka pārcelties uz citām, lielākām un apdzīvotākām vietām - attaisnojās, ka Bodvillā nav kārtīgu realizācijas iespēju. Visvairāk sūdzējās jaunieši, kas šo pilsētu apdzīvoja ne visai kuplā skaitā, tomēr viņu sūdzības bija pamatotas - vienīgā iespēja strādāšanai pēc skolas beigšanas bija iet par miesnieku, galdnieku, pārdevēju vai citu tik pat garlaicīgu un šķietami nenozīmīgu profesiju.
Tā lūk, pēc masveida pārcelšanās (kas vēl joprojām turpinājās, tikai mazākos apjomos), Bodvillā palika tikai 3 ar pusi tūkstoši iedzīvotāju un kā par atgādinājumu tā laika "labajiem" gadiem - šīs pamestās mājas.
Turpinājums sekos.
0 atsauce(-s):
Ierakstīt komentāru