Pirmkārt jau, tuvojas dižais eksāmenu laiks, un kas vēl trakāks - arī izlaidums. Nu labi, štrunts ar tiem eksāmeniem, gan jau kaut kā izvilkšu, nav vēl neviens, kas vismaz reizi nedēļā apmeklē savu mācību iestādi, nebūtu nokārtojis tos. Kā teicis viens cilvēks, "eksāmens jau tas pats kontroldarbs vien ir, tikai uz visu dienu un bez iespējām pārrakstīt". Optimists.
Bet izlaidums gan mani nedaudz biedē, un arī piepūles ne mazās prasa. Vien kleitas un pieskaņotu kurpju izvēle manā galvā raisa bildi ar prātā sajukušiem vecākiem un joprojām neapmierināto Šnapiju.
Un, lai cik jocīgi neskanētu, arī kleitas problēma nav tā lielākā. Vēl jau paliek arī izlaiduma un pēdējā zvana scenārijs, kurā man noteikti būs jāspēlē ne-mazsvarīga loma, nu kā, ne gluži loma - lai nomauktos uz pēcpuses visu viesu priekšā un sajauktu dziesmas vārdus un sākt par to rēkt kā idiotei, nemaz nav jābūt nekādam lielajam aktrises talantam. Jā.
Tātad, lai beidzot apspiestu šo nebeidzamo pļurkstēšanu par izlaidumu un citām sūdīgām skolas gaitām, jāpastāsta kaut kas interesants (relatīvi interesants. Nav jau fakts, ka 8 no 10 cilvēkiem neaizmieg, lasot manus ierakstus) un arī jāiesaka kaut kas foršs skatāms vai klausāms. Par to interesanto es gan sameloju, jo tāda cilvēka dzīvē kā es, nevar notikt nekas interesants, ja nu vienīgi kas sasodīti jokains vai kārtējo reizi pierādošs manu nepieskaitāmību pie cilvēku normālās masas.
Teiksim, vakar man dikti negribējās iet uz skolu un es arī neaizgāju. Tiesa, mammai šitā ideja visai neiepatikās, tāpēc tiku gandrīz vai izgrūsta no mājām, kur vēlāk, ignorējot miesīgās mātes aizliegumu, atnācu atpakaļ uz mājām (jo esmu bezbailīgs bastards). A' bet ko, nevienam negribas nullto stundu stadionā, skrienot pavasara krosu, vismaz man tiešām nē. Un visbeidzot, kad esat visdrīzāk jau pazaudējuši jebkādu cerību atrast šajā ierakstā kaut ko lasīt cienīgu, tikai plkst. 12:05 atcerējos, ka mammai ir jāatnāk uz pusdienu pārtraukumu, tāpēc, pa galvu pa kaklu (lai nedabūtu ne pa galvu, ne pa kaklu no mātes) bija jāizdomā, kur lai noslēpjas. Izvēle krita uz dīvānu, precīzāk sakot, uz to tukšo dīvāna iekšieni, kur cilvēki parasti bāž visādus nevajadzīgus mēslus, tādus kā vecus spilvenus vai guļammaisus. Apbruņojusies ar pacietību un austiņām, iestūmos tur iekšā un gaidīju. Kad visbeidzot jau gandrīz biju nobeigusies no pašas stulbuma smiekliem un skābekļa trūkuma, mamma aizgāja, un atnāca brālis.
Bet Šnapijam jau nepatīk normālu cilvēku reakcijas, vajag patrolloties. Tāpēc darbībā iesaistījās īsziņa brālim, ka "māte prasīja dabūt guļammaisu no dīvānapakšas". Jums vajadzēja redzēt viņa sejas izteiksmi, kad, attaisot dīvānu, viņš tur ieraudzīja gandrīz mirstošu no smiekliem māsu ar skolas somu un vējjaku azotē. Es jau minēju, ka man vairs nav klaustrofobijas?
Parasti es beigās iesaku kaut kādas stulbības ko iečekot, bet šoreiz gan būs kaut kas vērtīgs - neuzticies man, bet šitajam. Baigi labais, tiešām.
Un tagad atvados - arividerči, dārgie lasītāji un nenosaliet šajās "siltajās" dienās!
3 atsauce(-s):
Arī tev nav izlaiduma štātes? Praise the lord! :D
Runājot par vienkāršu nevēlēšanos iet uz stundām - ja tuvumā ir mežs, tad tā ir daudz labāka slēpšanās vieta par dīvānapakšu. Praksē pārbaudīts ;)
Ja pie mājas atrodamās 3 priedes var nosaukt par mežu - der pamēģināt, tomēr neaizrautos. Kā nekā esmu cilvēks, spējīgs apmaldīties pat telefonbūdiņā.
Ja vismaz 500m attālumā no priedēm ir grāvis, tad jā - tas jau ir mežs :D
Un telefonbūdiņas ir baisas - pogas, kloķi un stikla sienas, brr.
Ierakstīt komentāru