Tukša kafijas bundža. Vaļā, vaļā, laid mani vaļā! Viņus arī laid vaļā, atlaid sakļāvienu, atlaid savtību nenormālo, laid vaļā! Bet gaisa pietrūkst joprojām, un miglains aizkars jau acu priekšā plīvo. Tas būtu asaras vai neprāts? Grāmatu lapas izčākst, nekam vairs nav jēgas, burtu rindiņas, stabiņi, rindiņas, stabiņi... Ak vai, un bioloģijas klade. Pirmā šizofrēnijas pazīme: tu nezini šizofrēnijas pazīmes. Tad jau labi. Dusmīgās skavas atlaižas. Iesi? Nē? Nu kā gribi. Tas nebija sapnis vai iedomas? Viņš runāja ar mani, viņš mani pamanīja? Ak, nu nepūlaties taču tik ļoti, Jūsu Majestāte, es bij' viens mazs nieciņš, kuru jāspiež, jātur - pat nezinot par tā eksistenci. Un būtībā nav jāskatās un jādzird tā kliedzienus un asaras, pavēlniek. Tas knislis vienalga šeit ir labprātīgi. Labprātīgi? Nu nē. Neesmu taču šizofrēniķis, pazīmes atceros. Varbūt vienkārši vājprāts? Principā jā. Viena tukša frāze, izmesta steigā, un es jau gar zemi. Labs darbs, kas padarīts, Jūsu Majestāte, jo tagad nav jegas zvaigznes skaitīt. Jāskaita bundžas. Viena, otra, trešā... Pag, nē, šī ir tukša, neskaitās. Jums vajag? Man nē. Man tāda jau ir.
0 atsauce(-s):
Ierakstīt komentāru