30

Viņa gāja pa ceļu, slidenu taku. Kādēļ? Kāpēc? Visas domas jaucās pa galvu. Jāsaliek viss pa paluktiem, pa plauktiņiem; nedrīkst ļaut tām sabirt un sakrist vienai uz otras. Jau tā ir haoss, kur nu vēl vairāk. Bet taka drīz izbeigsies, un ko tad? Jābēg, jāskrien, jāļaujas. Jāļaujas kam? Nav ne jausmas. Īss, kodolīgs vārds izraujas no viņas lūpām, un ak, - lai cik ironiski tas neskanētu, pat vienkārši no malas vērojot situāciju, viņa izlaida mazu smiekliņu par tā nobeigtību. Kāds vārds? Kas par vārdu? Nav svarīgi, viņai jau vienalga. Un vieglāk nepaliek, un tikai grūtums ap sirdi satumst kā biezie mākoņi virs galvas. Nē, nē, tikai ne lietu! Kaut lāses sasaltu pa ceļam cietās krusas bumbiņās un ar nāvējošu spēku triektos visos, visā... Arī viņā. Jo nav jau svarīgi. Ir vienalga. Un vairs nedrīkst domāt - lai nesagāžas domu plauktiņi. Tā riskēt nedrīkst. Un tikai viena vientuļa doma izsprūk pa pieres kaktiņu, izlaužas, itkā tai jānāk pasaulē. Doma par to, ka viss ir sajucis vienā čupā, plaukti sagāzti un domas sajaukušās. Tāpēc jau arī ir tik grūti - nevar saprast, kas sliktāks - vai grūtums ap dvēseli, vai tukšums ap to. Vai nav vienalga? Tik un tā tas nebūs gaidītais; būs tikai vilšanās.