Slikti padomi.

Biju domājusi reiz pabeigt to 100 foršo lietu sarakstu, bet nekādīgi nepietiek laika, atmiņas un arī nedaudz izdomas, tāpēc šinī vietā, kur tam vajadzētu būt, vienkārši salikšu tā saucamo Best Of the Best kartotēku - grāmatas, filmas, mūziku, kas īpaši priecējušas kā jaunatklāti 2012. gadā (un pat neiedomājies smieties par aprobežotību - kas attiecas uz filmām, vēl joprojām dzīvoju iepriekšējā gadsimtā jeb viss, kas nedeg, nav steidzams. Būs arī vecāka gadagājuma eksemplāri, tāpēc jau ne sliktāki). It kā tā, ceru, ka būs noderīgs vismaz kaut kas!

GRĀMATAS || Metjū Pērls - Dantes klubs; Hārpera Lī - Kas nogalina lakstīgalu; Entonijs Bērdžess - Mehāniskais apelsīns; Arturs Konans Doils - Stāsti par Šerloku Holmsu, būtībā jebkurš šī autora darbs par Holmsu ir ļoti labs - galvenais, lasīt hronoloģiskā secībā; Kurts Vonnegūts - Māte nakts; Harukami Murakami - Norvēģu koks; Gēte - Fausts; Stīvens Kings - Naktsmaiņa; Edgars Alans Po - Krājums, šis ir trijos sējumos, bet noteikti vērts, lai gan, ja nepatika pirmais - pie pārējiem klāt neķeries; Hanters S. Tompsons - Bailes un riebums Lasvegasā; Kārlis Vērdiņš - Ledlauži, modernās dzejas cienītājiem; Luīze Velša - Montāžas telpa; Gundega Repše - Bāreņu nams; Kristela Caherte - Mēs atkal satiksimies manā paradīzē

FILMAS ETC || Hard Candy (2005); Moonrise Kingdom (2012); The Darjeeling Limited (2007); Inglorious Basterds (2009); (500) Days Of Summer (2009); The Great Gatsby (2012); The Breakfast Club (1985); Donnie Darko (2001); Shaun Of The Dead (2004); Scott Pilgrim vs. The World (2010); That '70s Show (1998 - 2006); The Girl With The Dragon Tattoo (2011); Sherlock BBC (2010)

MŪZIKA || šeit gan būs lielāks manu komentāru skaits oo tātad:

• pirmkārt jāmin William Beckett - jā, jā, tas pats no emo tirliņiem, mainījies uz 180 grādiem, bet palicis uzticīgs idoliem, vien "Girl, You Shoulda Been A Drummer" kliedz pa gabalu, ka Bobam Dilanam ir uzradies cienīgs pēctecis. Walk The Talk EP tāds diezgan viegls gabals, tāpēc laikam tā patīk. Būtībā, iesaku no sirds.
• Patrick Stump - no tās pašas operas. Ja teiksi, ka esot pusaudžu bacilim, nepatika Fall Out Boy - neticēšu. Te tas pats stāsts kā ar iepriekšējo - atbrīvojoties no klišeju skavām, rāda klasi. Soul Punk ir PAVISAM kas savādāks no visa, ko jebkad būtu iespējams sagaidīt no diezgan sūdīgas tīņu poproka grupas (varbūt tādēļ, ka aizgājis pavisam citā virzienā?). Lai nu kā, ļoti iesaku noklausīties visu Soul Punk no sākuma līdz galam - kvalitatīva deju mūzika. sāc ar Run Dry (X Hearts X Fingers) un Explode. 
• Kasabian - pilnībā atklājās manam skatījumam tikai šogad. Jebkurš, kurš viņus jau tika dzirdējis, sapratīs, kur tas suns aprakts - Serdžio hipnotiskajā dziedāšanā, rupjajā pasniegšanā, mikslī no kvalitatīva roka ar psihodēliju - vai varbūt viss kopā? Būtībā iesaku pamēģināt ar jaunāko Velociraptor!
• The Vaccines - vēl viens lielais vārds, kura valdzinājums manām ausīm tikai šogad tapa skaidrs. Nu vienkārši labie, bez komentāriem.
• un visbeidzot jāpiemin fun. - un ne jau tāpēc, ka katrs sevi cienošs hipsters tagad dzied līdzi toniiiight we aaare yooooung, bet gan tāpēc, ka viņi ir tiešām sasodīti labi, un tādi bija jau pirms Some Nights ēras. Tāpēc - nedaudz aizirsīsim par komerciālo veiksmi (lai gan tālu ne viss, kas zināms vairāk kā 10k cilvēkiem, ir kaka), un savos mūzikas atskaņotājos paturam tieši Aim And Ignite. Garšīgs gabals.

Tas laikam būtu viss, kaut ko līdzīgu varēs sagaidīt arī gada beigās (ir tač jāievieš kāda noderīga tradīcija), un gan jau šim sarakstam pievienosies kas jauns. Tikmēr, lai tev jauka pirmā vasaras brīvlaika diena!

42

Šodien skolā kārtīgas 3-4 reizes dzirdēju mazās un arī ne tik mazās klases runājam savā starpā, protams, arī strīdamies. Lai ko teiktu pesimisti-reālisti, par jaunās paaudzes notrulināšanos un degradāciju, cinisma gan viņiem netrūkst. Viens no populārākajiem apcelšanas veidiem, mutiskajiem, ir nosaukt kādu par dauni.

Jā, forši, tu gan esi viens asprātis, vārdiski apveltot kādu ar diezgan pasmagu diagnozi, bet ne jau tur tā lieta. Savulaik es visai aktīvi darbojos Sarkanā krusta brīvprāšos un bieži iegriezos vienā jaukā namā Daugavpils nomalē, kur dzīvoja 11 gadīgs puika, slimojošs ar Dauna sindromu, un ziniet ko? Slimība nebija smagā formā, bet tomēr visai pamanāma; par spīti tam, viņš visai aktīvi baudīja dzīves labumus. Dienas režīms sastāv no attīstošajām spēlēm, tv un datora, netrūkstošas audzinātāju uzmanības un draugiem. Viņš neiet skolā, bet zinātkāres netrūkst, tas gan. Viņš sirsnīgi priecājas par jauniem draugiem, un, godīgi sakot, ir viens no atvērtākajiem cilvēkiem, ko man nācies satikt.

Tāpēc, ja izdzirdu kādu sakām "kas tu, daunis esi, vai?", tad neviļus pārfrāzēju par "tu esi sasodīti laimīgs un dzīvespriecīgs cilvēks, vai zināji".

Tā lūk.

She's ALIVE!

Te nu tas ir! Šnapijs, bez vēsts pazudušais uz velns-sazin-cik mēnešiem (brutāli sakot, pusgadu) tomēr ir dzīvs, sveiks un vesels, par vareno tīmekli galu galā pagalam neaizmirsušais un kaut ko sacīt gribošs. Lūdzu stipri nesist un spēcīgiem vārdiem nemētāties, bet gan vienkārši papriecāties par kārtējo verbālo caureju (oh fuck), kas šajā situācijā ir vienīgais, ko varu piedāvāt.

Tātad - kādā ellē ratā tad es šlandījos, ka nevarēju piestumt savu pēcpusi pie datora un uzdrukāt kaut ko ārkārtēji stulbu mīļajiem cilvēkiem, kas rāda ar pirkstu un smejas par maniem centieniem blogot. Iemesla nav. Es vienkārši... aizmirsu par šīs vietnes eksistenci. Ārsti saka, ka Alcheimers, draugi, ka iedzimts, bet būtībā doma skaidra. Jā. Biju tik ļoti aizrāvusies ar dzīvošanu, ka vienkārši neatlika laika pat atcerēties par tādas sīkas un stulbas idejas kā kārtējā tastatūras grabināšana visu sīki aprakstot. Cerams, ka tikšu piedota.

Tad otrām kārtām - žēlīgā debess, es gan esmu bijusi totāla idiote kādu laiciņu atpakaļ. Vistuvākajā laikā šo vietni gaida čotkās pārmaiņas, sākot ar dizainu, par kuru vienalga neviens neuztraucas, un beidzot ar pašaprakstu, kas ir tik neglābjami novecojis, ka gribas kā strausam no kauna iecementēties tuvākajā betona grīdā.

Un visbeidzot, jūtu ārkārtējas šausmas, ka esmu laidusi garām ne tikai rakstīšanu, bet arī lasīšanu. Pēdējo stundu pavadīju dzenoties pakaļ vējam jeb lasot visus jūsu ierakstus, kurus vēl nebiju (atkal, šī paša stulbā iemesla dēļ) izlasījusi. I'm a bad fan. Tomēr jau atkal, cerams, ka stipri nesitīsiet.

Šodien (vismaz šajā ierakstā) vēl negrasos aprakstīt ikdienas neikdienišķos atgadījumus idota skatījumā, bet varat būt pārliecināti, ka turpmāk tik sīvi vairs negrēkošu un atbildīgi rakstīšu katru, pat pašu morāli atpalikušāko domu.

Uztaisi svētkus savām ausīm un paklausies šo. Lai tev jauka diena :-)

Vasara Vl

Beigas! Jā, jā, jā, beigas, nu ir beigas vasarai - arī visiem šīgada brīnumiem, par nožēlu, bet varbūt arī par laimi. Vidusmēra latvietis uzdarbojies arī manī - mājās esmu tikai otro stundu, bet jau internetā. Saziņa ir visa centrā, jap. No vienas puses ir patīkami atgriezties komfortā un pie mīļajiem cilvēkiem, bet no otras puses - bļeģ, rīt uz skolu! Par ko, bļe?! Es atvainojos par necenzēto vārdu pārpilnību, bet man vienkārši tā ļoti pietrūka. Labi, lai tā būtu.

Lai nu kā, šis, pēdējais posts sakarā ar vasaru nav vienkārši tāds noslēdzošais posmiņs un secinājumi un bla bla bla visas tās sentimentālās herņas. Prom. Man ir jāatskaitās par gadsimta letiņmjūzeru provokāciju jebšu tās nolāpītās pakas nodošanu. Varu iepriecināt - viss nogāja kā pa sviestu. Vakardienas futbola mačā visi sūdi tika svētā mierā nodoti pašam Krisam, un man vēl pie tam tika wolstensviedri uz rokas, ftw! Viņš izskatījās diezgan, ahem, pārsteigts, un no sākuma pat bišķi neiekoļījās visā lietas būtībā, bet pa starpu ēšanai un fanošanai, paspējām nogvelzt kaut kādu huiņu par Positivus un tādā garā - katrā gadījumā, tur iekšā ir arī vēstule ar paskaidrojumiem.

Bet, zinot manu dabu, jūs noteikti jau sapratāt, ka ar to viss nebeidzās. Ņemot vērā 1. septembra ātro tuvošanos, nolēmām atpakaļ lidot ar lidmašīnu, un tā kā mūsu reiss bija nedaudz nelaikā, nācās biķi ātrāk pamest maču. Ahaha, te tev nu bija. Nē, uz lidmašīnu mēs paspējām,- tikai ar nelielu iekavēšanos, kura laikā Šnapijs sakāvās ar kādu ārkārtīgi neiecietīgu būtni, kura centās izskalot mums smadzenes par to, kas ir īsti un neīsti fani. Labi, es biju nedaudz neomā un tāpēc tā sanāca. Iztikām bez lieciniekiem (gandrīz) un bez īpaši smagām traumām (arī gandrīz). Nenosodiet, es gribēju tikai labu.

Un te nu es esmu, pēc nogurdinošās kratīšanas autobusā no māju virzienā un beidzot atvadījusies no tiem diviem plānprātiņiem, ar kuriem bija nācies pavadīt šo pusotru mēnesi.

Tas laikam arī viss. Jāsāk atradināties no šī režīma un pāriet uz everyday life mode. Atā un uz tikšanos!

P.S. Ja kāds no šejienes sagadīšanās pēc arī bija tajā futbola mačā, vai vienkārši zin kur var dabūt bildes, lūdzu ziņojiet - stulbas sagadīšanās pēc dažas dienas pirms notikuma, mūsu aparāts salūza nedabīgā veidā. Ļoti gribētos saglābt kādas atmiņas :)

Vasara V

Heisā hopsā! Cerējāt, ka pazudīšu? Ha, ka tik ne tā. Esmu atgriezusies ar jaunu sparu interneta plašumos, lai pavēstītu jaunākos notikumus afērā ar nosaukumu Eurotrip.

Tātad - kopš iepriekšējā ieraksta pagājis ne mazums laika un esam paspējuši jau ļoti daudz. Mani orgāni ir sadzijuši kopš neveiksmīgā kritiena un vispār esam baigi tālu tikuši. Pašlaik esam - bungu tremolo - saulainajā Itālijā, precīzāk sakot Milānā. Jau apciemojām Venēciju (lietains, nav sezona), Veronu, un - kas to būtu domājis? - Moltrasio. Un jā, Bellamija tur nav, pati pārbaudīju (STALKERS!). Varat teikt ko gribat, izsekotāja, apsēstā un vēl sazin ko, bet es vienkārši gribēju pārliecināties, vai nevaru izpildīt galveno misiju tā, kā pēc pagājušā Positivusa bija ienācis prātā mums ar Katrīnu, jeb apmesties uz dzīvi viņa bunkurā un izēst visu konservēto pupiņu krājumu gaidīšanas periodā. Nē, nē, īstenībā es pat netiku skaidrībā, kurā mājā viņš tur esot dzīvojis, ļaudis dažādi stāsta (jā, jautāju, un kas? Neesmu stalkeris. Neesmu.). Vieni saka, ka māja pārdota (kopā ar visu bunkuru, laikam tādam savdabīgam itāļu psiho-pārītim, ahem), citi stāsta, ka bijušā fiancee paņēmusi gādībā. Bet pilsētiņa neko tāda, kaut kas līdzīgs itāļu Rubļovkai vai Manhetenai, sauc kā gribi. Prestižs rajončiks - vīri zina tolku!

Nu jā. Tas tā par nelielo apsēstibu, bet principā pārējais - viss iet kā smērēts. Cilvēki šeit tādi jokaini nedaudz un diezgan slikti saprot angļu valodu, bet tas nav šķērslis, jo jūsu padevīgais kalps Šnapijs māk arī itāļmēli. Bišķi.

Uz atvadām neliels ieskats -

Šitā ir Venēcija. Nu krč pats saprati, ja neesi retards.

Un šitā ņamma saucas kaut kā ar tutti saistībā, ja godīgi, neesmu iegaumējusi, jo dažādās vietās to gatavo un sauc dažādi, pasniedz to jebkurā zabegalovkā, bet tas nenozīmē, ka tā negaršo kā vienradža apsvētīta debesmanna. Goda vārds, no šitā var pārtikt 367 dienas gadā (tas tā speciāli, nedomā, ka esmu dura).

Tas laikam arī viss pagaidām. Pateikt, ka esmu uztraukta par gaidāmo futbola maču Londonā, nozīmē nepateikt neko. SOON.

Ā, un vel mēs apciemosim Domu Niccu (STALKERI NĀK!), jā, bet nu loģiski, ka viņa tur nebūs, bet jā, ja būs, tad ziniet, ka es ar viņu nopisīšos (to neteicu es, par šito 5 zaļos lika Matīss).

Uz drīzu blogošanu (kaut kā tā). Ciao!