Piecdesmit KĀ nokrāsas?

Nesen saņēmos uz īstu varoņdarbu - īsti pat nezinu kāpēc, droši vien pedantiskais visu-gribu-zināt nelika man mieru dziļi dvēselē, ka, redz, visiem jau labi zināmo bestselleru esmu lasījusi tikai fragmentāri un tulkojumā, un jau ņemos visā sparā daudzināt, cik šausmīga ir tā visa padarīšana. Pateicoties apstākļu sakritībai, manās rokās nonāca jauks "50 Shades of Grey" iesējums oriģinālvalodā un ne pavisam jauka un man skaidra ideja par tā saucamo pāru lasīšanu. Nu, tas ir tā, ka parītis čubinoties un ar visu izrietošo, lasa kaut kādu romantisku vai garā atbilstošu garadarbu. Aw, cik mīļi, daži no jums novemtos. Bet man nezin kāpēc uz to brīdi sagribējās uz visiem laikiem saplēst sarūsējušo rutīnu un izmēģināt kaut ko "pa Rietumu modei".
Tā nu, apbruņojusies ar pacietību, plaukstošu cerību, ka man vienkārši būs pagadījušies sliktākie gabaliņi no kūkas (un šis vārstuļojums nemaz nav līdzīgs atgremotai tīņu lubenei ar, labākajā gadījumā, visai mulsinošām metaforām!) un jau pieminēto mīkstvāku libido-and-whatsoever cēlēju, gāju nu pie sava vīrieša. Man par lielu prieku un atvieglojumu, ideja tika uztverta pilnīgi adekvāti un pat visai manāmā ieinteresētībā. Ilgi nu gan bija prieki.
Tā kā saturs mums abiem vairāk vai mazāk bija zināms, atlika vien ķerties vērsim pie ragiem. Iepriekš palūdzot uzticības personai norādīt labākās lappuses, droši likāmies pie lietas, balstoties uz priekšstatiem, ka nu seksa ainas jau pat jebkurš pumpains tīnis nespētu salaist greizi. Funny.
Pirmā pietura notika pēc trijām lappusēm - draugs vēlējās iegūglēt un pārliecināties savām acīm, ka autorei ir talu pār padsmit gadiem, kā arī grāds angļu valodā un literatūrā. Labi, nestrīdos, no literārās vērtības šī grāmata nav vērta pat tā papīra, uz kura nodrukāta. Ejam tālāk. Knapi valdot smieklus ("saņemies taču, tev nav 13 gadi!"), kaut kā izdevās dabūt pār lūpām visas sulīgās metaforas un salīdzinājumus, bet nekāds Cosmopolitan efekts nesekoja - tikai histērisku smieklu šalts un lūgums uzgaidīt līdz atelpai. Pēc pāris cūciski līdzīgām epizodēm no mana vīrieša sekoja visai loģisks priekšlikums paskatīties hokeju, uz ko es arī labprāt piekritu. Ziniet, pēc tādas dramatiskas notikumu gaitas, man ir jāpriecājas, ka šamējais vienkārši nepagriezās uz sāniem un netēloja tūlītēju miegā iekrišanu.
Jāpiebilst, ka vismaz vienu solīto funkciju šī izklaide piepildīja - pasmējāmies no sirds.
Tā kā, mīļās dāmas, ja kādreiz gribas iepriecināt savu otro pusīti, izvēlieties laika pārbaudītus un drošākus avotus, savādāk, nedod Dievs, vēl padomās, ka tas ir tāds sava veida drastisks mājiens uz šķiršanos.

(Poli)klīnisks idiotisms.

Patiesība, ko tagad grasos celt jums priekšā, ir šokējoša - es biju stulbs bērns. Un, kā varbūt arī pamanījāt, nekas daudz arī nav izmainījies. Nesen ar mammu pie siltas tējas tases nedaudz ierēcām par manām bērnības dīvainībām un dažādiem apkaunojošiem atgadījumiem, kurus, kā par brīnumu, es nemaz neatceros, bet spriežot pēc visa, puspilsētbedre piemin vēl šobaltdien. Viens no tādiem ir bijis vietējā zobudaktera apmeklējums - mazais Šnapijs, vēl neapzināti, bet visai pamatoti nobijies no tāda notikumu pagrieziena kā kaut kāda krīpī vīrieša gumijotajām rokām savā, uz to brīdī, visintīmākajā vietā (nepareizi tas viss skan!), pēc aculiecinieku stāstiem, ir ne tikai spārdījies, raudājis un skrējis klāt pie nepazīstamiem cilvēkiem, lūdzot palīdzību aizbēgt no nenormālās vecenes, kas te cenšas mani ievilkt izsūtījumā uz 215. poliklīnikas kabinetu, bet arī, beidzot tur nokļūstot, apgāzusi tumbiņu ar visiem biedējošajiem zobārstniecības rīkiem (uzvara pār ļauno) un tādējādi nogāžot no kājām šo pašu "labsirdīgo" zobu onku, un piedevām arī iespērusi viņam par kājstarpi. Cik mīļi.
Bet ne jau par šo jauko neražiņu ir šis raksts (domīgi noslauka nostaļģijas asariņu). Lieta tāda, ka nesen, vajadzības spiestai, Šnapijam vajadzēja uz īsu brīdi spert savu varen stipro un visas kājstarpes iznīcinošo kāju atpakaļ vietējā poliklīnikā, un kas tad tika sastapts? Kā nu nē. Ne jau nu vienkārši sastapts. Pateicoties ūber siltajam uzsaucienam no apkopējas puses ("Svaigi mazgāts, mļēeee!"), Šnapijs, pēc dabas ļoti bailīgs un ne visai veikls zvērs, uztraukumā atsprāgot atpakaļ, nejauši, atkārtoju, NEJAUŠI aizķērās ar kāju starpbeņķu mistiskajā telpā, un, cenšoties izkļūt no to spēcīgā apkampiena, visā spēkā rāva... un atsita to pret jau pazīstamu matēriju jau jums pazīstamā zobu daktera kājstarpē.
Par reakcijām nerunāsim (pieminēšu tikai, ka to lapeli, pēc kuras biju atnākusi, ta arī nedabūju), bet sev esmu nosolījusies labāk samazināt šokolādes patēriņu, ieguldot nākotnes zobu veselībā. Kas to lai zina, kāds dakters pagadīsies.

Es un manas kontroversiālās attiecības ar Roulingas jauno grāmatu.

46

Tā pastulbi, pat nezinu kā iesākt. Drīzāk vajadzētu uzreiz pabrīdināt, ka šis ir vasaras beigu iezīmēšanas un savā ziņā pirmspienākumu sākšanas ieraksts, tāds neliels apkopojums, kas tad tik garlaicīgs un stulbs, vai arī interesnts un ne-tik stulbs noticies kopš pēdējās reizes, kad biju šai vietnē.

Tātad, ne hronoloģiski, bet svarīguma ziņā - es beidzot satiku Joannu (nezinošajiem - tā ir super jautra, jauka, gudra, interesanta, bišķi pasista un ārkārtīgi man mīļa persona, satikta iepriekš tikai interneta plašumos). Nebija īsti plānoti, vienkārši sakritības dēļ ciemojos Polijā un, konkrēti izsakoties, Krakovā un būtu bijis grēks nesatikties. Un šī "satikšanās" izvērtās par nedēļu ilgu totāli bezjēgā pavadītu laiku. Bezjēgā un, iespējams, pašā labākajā bezjēgā, kādā nācies būt. Tas ietvertu sevī, nakts pastaigas uz Starbucks, bruģa šlīfēšanu, neprātīgu dziedāšanu un dejošanu līdz pārgurumam mīļāko izpildītāju un pat ne-mīļāko pavadījumā, simts reizes pārskatīto Suits un How I Met Your Mother epizožu "ieskaņošana", ēst gatavošana (kas izvērtās par traģisko "this goes out of the window or in the trash bin?"), ilgas un filosofiskas sarunas uz balkona, smiešanos līdz asarām un ļoti, ļoti, ļoti daudz īsto asaru šķiršanās brīdī. Ziniet, par tādiem cilvēkiem saka, žēl, ka nevaru paturēt sev. Eh, laba bij nedēļa!

Par pārējo var teikt - augļu salāti. Bija dienas kā persiki. Jeb izcilas, bet reti sastopamas. Bija ābolu dienas. Pārāk ierastas un tāpēc neinteresantas, nu, varbūt arī tāpēc, ka pārāk bieži sastopamas. Tad bija jogurts - kaut kas tāds, kas vilkās visā garumā, kaut kādā štellē sastūķējot to visu kopā. Droši vien attieksme - nedaudz pamainījās. Vecie draugi, jaunie draugi, vai vispār draugi? Šogad biju egoiste un iemācījos izlikties, ka esmu aizmirsusi par to. Tur jau laikam bija tā esence, kopumā tīri neslikta, ja godīgi. 

Un noslēgumā varu minēt, ka esmu pilnīgā nopietnībā gatava apņemties šo pienākumu gadu izturēt godam. Nē, pat ne izturēt - izdzīvot. Tā, bez īpaša satraukuma, bet ar apziņu, ka vajag. 

Lai visiem jauks vakars, sapērcieties klades un burtnīcas, iztīriet rakstāmgaldu no vecām lapelēm un pamēģiniet noskaņoties tādam joku darbam. Jo taisnība vien ir, viss ir tikai tik slikts, cik sliktu mēs to vēlamies saskatīt (:

45

Mani ļoti sarūgtina cilvēki, kas... nē. vienkārši, mani ļoti sarūgtina cilvēki.
Kāda loģika ir pārmest man aizvainojumu par to, ka uzvedies kā totāla ignoranta cūka, atļaujies pielīdzināt mani sazin kādiem frīkiem un noziedzniekiem, mainot šurpu turpu savus "ārkārtīgi racionālos" argumentus, un tas viss par ko? Par to, kas tevi vispār nekādā šūmē neskar un skart nevajadzētu? Homofobija ir ļoti nepareizs vārds, jo tā nav fobija, kur nu, kādas bailes? Tas ir vienkārši cilvēku stereotipi un iestīvējušais konservatīvisms attiecībā uz lietām, kas viņus vispār neskar. Vai nav ironiski? Ja vismaz būtu kāds racionāls iemesls šīm tizlībām... nē taču, vienkārši stulbums augstākajā pakāpē. Es tādu cilvēku sev par draugu neizvēlētos. Pat par ienaidnieku nē. Vienkārši atceries - ja esi rasists, homofobs, seksists, šovinists, vai, īsāk sakot, idiots - mums nav pa ceļam. Pat nemēģini mani nosodīt vai mēģināt pārliecināt par savu taisnību. Es ar tevi nestrīdēšos (ja nu vienīgi tas nepāries uz personībām), bet kontaktēties arī negrasos, kamēr vien neiegādāsies sev kādu lieku smadzeņu pāri, ibio.