19

Sveicināti, lasītāji! (ja tādi šeit vēl ir)

Esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā ļoti maz rakstu pārdzīvojumus iz dzīves - un pie tam latviešu valodā. Īstenībā šādi ir tikai pirmie ieraksti, un ziniet, ka man ir liels kauns šī iemesla dēļ.

Pašlaik, sēžot pie datora un lēnām malkojot jau atdzisušo kafiju, aizdomājos par dzīves jēgu. Jā, jā, zinu, ļoti atbilstošs moments & lokācija, bet ko nu padarīsi - domas ir pat ātrākas par vārdiem, kā viena aiziet, tā otra pakaļ.

Manā izpratnē dzīvei nav jēgas kā tādai - pārāk pārrunāts un izrakstīts temats, lai kaut kas no tā visa izrādītos patiess. Lūk, tu sēdi te tagad un lasi šo murgojumu. Kāpēc tu neej ārā, neizklaidējies, neizdari ko jēdzīgu? Cilvēcīgais slinkums mūs ierobežo, ziniet, varbūt šajā ziņā mēs tiešām esam sliktāki par dzīvniekiem. Es uzskatu, ka dzīves jēga ir katrā noteiktā laika posmā cita. Piemēram, pašlaik manas dzīves prioritātes ir aiziet uz veikalu pēc dažām šokolādes tāfelītēm, uzvārīt tēju un doties nogurdinošajā internetmeklēšanā - jāatrod šodienas Muse LIVE @ Wembley. Pilnīgi pirksti niez pēc iespējas ātrāk to ieraudzīt un, protams, izdzirdēt!

Kāda ir tava dzīves jēga? Varbūt arī tev, tapat kā daudziem, jēga ir sadalīta noteiktos periodos un nelielos posmiņos? Padalies, lasītāj :)

Tīrelis.

Auksta atvasaras diena vēstīja par rudens lēno, bet pārliecinošo uzvaru. Saule te parādījās un uz brīdi pat sāka sildīt; te nozuda aiz biezu mākoņu aizsega. Kaut arī dienas laikā nebija lijis, zāle bija slapja un pretīga - likās, ka tūlīņ, tūlīņ uzkāpsi uz kādas sliekas vai gliemeža.

Tā bija visparastākā atvasaras diena. Nekas nevēstīja par izmaiņām, kas, tā vien likās, jau gadu gadiem gāja garām šai vietai.

Šī vieta - tā bija augsta daudzdzīvokļu ēka. Visparastākā piecstāvu māja, kas agrāk kalpoja par viesnīcu, un, jāsaka, visai populāru viesnīcu. Vienīgā atšķirība no citām pilsētiņas mājām slēpās aiz drāšu žoga - vietām pārplēsta - un tukšajiem, melnajiem un mirušajiem logiem. Tā pat nebija īsta atšķirība, jo šādu pamestu ēku Bodvillā bija pa pilnam - kādreiz, kad pilsēta zela un plauka, tajā mita daudz iedzīvotāju, un, saprotams, ka visiem šiem cilvēkiem vajadzēja jumtu virs galvas.

Tad pēkšņi (pat ne pēkšņi, par to viss liecināja gadiem) cilvēki sāka pārcelties uz citām, lielākām un apdzīvotākām vietām - attaisnojās, ka Bodvillā nav kārtīgu realizācijas iespēju. Visvairāk sūdzējās jaunieši, kas šo pilsētu apdzīvoja ne visai kuplā skaitā, tomēr viņu sūdzības bija pamatotas - vienīgā iespēja strādāšanai pēc skolas beigšanas bija iet par miesnieku, galdnieku, pārdevēju vai citu tik pat garlaicīgu un šķietami nenozīmīgu profesiju.

Tā lūk, pēc masveida pārcelšanās (kas vēl joprojām turpinājās, tikai mazākos apjomos), Bodvillā palika tikai 3 ar pusi tūkstoši iedzīvotāju un kā par atgādinājumu tā laika "labajiem" gadiem - šīs pamestās mājas.

Turpinājums sekos.

18

I hope you all make your own choices. Talk to some strangers. Take a few classes. Make a couple of mistakes, fuck up a few times, give it another try, and figure out where you belong. You'll forgive yourself for all the misscalls later, but if you don't risk anything for something greater, you'll regret it for the rest of your life.

Ikdienišķā nepatiesības deva.

17

Живёт по правилу "здесь меня нет".

И к слову, и кстати - здесь тоже.

Её за подругу считают, похоже.

Им что, не милован свет?

Пригрела в руках десятки имён,

Увы, и лишь несколько помнит.

Эгоизм, говорите? Жажда измен?

Привяжет, оставит, не тронет?

А что вы прикажите делать тогда,

В момент упущения связи?

Кататься на дне и лгать без конца,

Кивать головой на указы?

Терпеть отсыревшее время опять?

И множество слов по кругу,

Пытаясь наладить контакт, отпускать

И мнить себя прежним другом?

Любую проблему возможно понять,

И эту, и ту, что напротив.

Надеюсь, вам хватит ума отпускать,

Не строя иллюзий о "вроде".