42

Šodien skolā kārtīgas 3-4 reizes dzirdēju mazās un arī ne tik mazās klases runājam savā starpā, protams, arī strīdamies. Lai ko teiktu pesimisti-reālisti, par jaunās paaudzes notrulināšanos un degradāciju, cinisma gan viņiem netrūkst. Viens no populārākajiem apcelšanas veidiem, mutiskajiem, ir nosaukt kādu par dauni.

Jā, forši, tu gan esi viens asprātis, vārdiski apveltot kādu ar diezgan pasmagu diagnozi, bet ne jau tur tā lieta. Savulaik es visai aktīvi darbojos Sarkanā krusta brīvprāšos un bieži iegriezos vienā jaukā namā Daugavpils nomalē, kur dzīvoja 11 gadīgs puika, slimojošs ar Dauna sindromu, un ziniet ko? Slimība nebija smagā formā, bet tomēr visai pamanāma; par spīti tam, viņš visai aktīvi baudīja dzīves labumus. Dienas režīms sastāv no attīstošajām spēlēm, tv un datora, netrūkstošas audzinātāju uzmanības un draugiem. Viņš neiet skolā, bet zinātkāres netrūkst, tas gan. Viņš sirsnīgi priecājas par jauniem draugiem, un, godīgi sakot, ir viens no atvērtākajiem cilvēkiem, ko man nācies satikt.

Tāpēc, ja izdzirdu kādu sakām "kas tu, daunis esi, vai?", tad neviļus pārfrāzēju par "tu esi sasodīti laimīgs un dzīvespriecīgs cilvēks, vai zināji".

Tā lūk.

She's ALIVE!

Te nu tas ir! Šnapijs, bez vēsts pazudušais uz velns-sazin-cik mēnešiem (brutāli sakot, pusgadu) tomēr ir dzīvs, sveiks un vesels, par vareno tīmekli galu galā pagalam neaizmirsušais un kaut ko sacīt gribošs. Lūdzu stipri nesist un spēcīgiem vārdiem nemētāties, bet gan vienkārši papriecāties par kārtējo verbālo caureju (oh fuck), kas šajā situācijā ir vienīgais, ko varu piedāvāt.

Tātad - kādā ellē ratā tad es šlandījos, ka nevarēju piestumt savu pēcpusi pie datora un uzdrukāt kaut ko ārkārtēji stulbu mīļajiem cilvēkiem, kas rāda ar pirkstu un smejas par maniem centieniem blogot. Iemesla nav. Es vienkārši... aizmirsu par šīs vietnes eksistenci. Ārsti saka, ka Alcheimers, draugi, ka iedzimts, bet būtībā doma skaidra. Jā. Biju tik ļoti aizrāvusies ar dzīvošanu, ka vienkārši neatlika laika pat atcerēties par tādas sīkas un stulbas idejas kā kārtējā tastatūras grabināšana visu sīki aprakstot. Cerams, ka tikšu piedota.

Tad otrām kārtām - žēlīgā debess, es gan esmu bijusi totāla idiote kādu laiciņu atpakaļ. Vistuvākajā laikā šo vietni gaida čotkās pārmaiņas, sākot ar dizainu, par kuru vienalga neviens neuztraucas, un beidzot ar pašaprakstu, kas ir tik neglābjami novecojis, ka gribas kā strausam no kauna iecementēties tuvākajā betona grīdā.

Un visbeidzot, jūtu ārkārtējas šausmas, ka esmu laidusi garām ne tikai rakstīšanu, bet arī lasīšanu. Pēdējo stundu pavadīju dzenoties pakaļ vējam jeb lasot visus jūsu ierakstus, kurus vēl nebiju (atkal, šī paša stulbā iemesla dēļ) izlasījusi. I'm a bad fan. Tomēr jau atkal, cerams, ka stipri nesitīsiet.

Šodien (vismaz šajā ierakstā) vēl negrasos aprakstīt ikdienas neikdienišķos atgadījumus idota skatījumā, bet varat būt pārliecināti, ka turpmāk tik sīvi vairs negrēkošu un atbildīgi rakstīšu katru, pat pašu morāli atpalikušāko domu.

Uztaisi svētkus savām ausīm un paklausies šo. Lai tev jauka diena :-)

Vasara Vl

Beigas! Jā, jā, jā, beigas, nu ir beigas vasarai - arī visiem šīgada brīnumiem, par nožēlu, bet varbūt arī par laimi. Vidusmēra latvietis uzdarbojies arī manī - mājās esmu tikai otro stundu, bet jau internetā. Saziņa ir visa centrā, jap. No vienas puses ir patīkami atgriezties komfortā un pie mīļajiem cilvēkiem, bet no otras puses - bļeģ, rīt uz skolu! Par ko, bļe?! Es atvainojos par necenzēto vārdu pārpilnību, bet man vienkārši tā ļoti pietrūka. Labi, lai tā būtu.

Lai nu kā, šis, pēdējais posts sakarā ar vasaru nav vienkārši tāds noslēdzošais posmiņs un secinājumi un bla bla bla visas tās sentimentālās herņas. Prom. Man ir jāatskaitās par gadsimta letiņmjūzeru provokāciju jebšu tās nolāpītās pakas nodošanu. Varu iepriecināt - viss nogāja kā pa sviestu. Vakardienas futbola mačā visi sūdi tika svētā mierā nodoti pašam Krisam, un man vēl pie tam tika wolstensviedri uz rokas, ftw! Viņš izskatījās diezgan, ahem, pārsteigts, un no sākuma pat bišķi neiekoļījās visā lietas būtībā, bet pa starpu ēšanai un fanošanai, paspējām nogvelzt kaut kādu huiņu par Positivus un tādā garā - katrā gadījumā, tur iekšā ir arī vēstule ar paskaidrojumiem.

Bet, zinot manu dabu, jūs noteikti jau sapratāt, ka ar to viss nebeidzās. Ņemot vērā 1. septembra ātro tuvošanos, nolēmām atpakaļ lidot ar lidmašīnu, un tā kā mūsu reiss bija nedaudz nelaikā, nācās biķi ātrāk pamest maču. Ahaha, te tev nu bija. Nē, uz lidmašīnu mēs paspējām,- tikai ar nelielu iekavēšanos, kura laikā Šnapijs sakāvās ar kādu ārkārtīgi neiecietīgu būtni, kura centās izskalot mums smadzenes par to, kas ir īsti un neīsti fani. Labi, es biju nedaudz neomā un tāpēc tā sanāca. Iztikām bez lieciniekiem (gandrīz) un bez īpaši smagām traumām (arī gandrīz). Nenosodiet, es gribēju tikai labu.

Un te nu es esmu, pēc nogurdinošās kratīšanas autobusā no māju virzienā un beidzot atvadījusies no tiem diviem plānprātiņiem, ar kuriem bija nācies pavadīt šo pusotru mēnesi.

Tas laikam arī viss. Jāsāk atradināties no šī režīma un pāriet uz everyday life mode. Atā un uz tikšanos!

P.S. Ja kāds no šejienes sagadīšanās pēc arī bija tajā futbola mačā, vai vienkārši zin kur var dabūt bildes, lūdzu ziņojiet - stulbas sagadīšanās pēc dažas dienas pirms notikuma, mūsu aparāts salūza nedabīgā veidā. Ļoti gribētos saglābt kādas atmiņas :)

Vasara V

Heisā hopsā! Cerējāt, ka pazudīšu? Ha, ka tik ne tā. Esmu atgriezusies ar jaunu sparu interneta plašumos, lai pavēstītu jaunākos notikumus afērā ar nosaukumu Eurotrip.

Tātad - kopš iepriekšējā ieraksta pagājis ne mazums laika un esam paspējuši jau ļoti daudz. Mani orgāni ir sadzijuši kopš neveiksmīgā kritiena un vispār esam baigi tālu tikuši. Pašlaik esam - bungu tremolo - saulainajā Itālijā, precīzāk sakot Milānā. Jau apciemojām Venēciju (lietains, nav sezona), Veronu, un - kas to būtu domājis? - Moltrasio. Un jā, Bellamija tur nav, pati pārbaudīju (STALKERS!). Varat teikt ko gribat, izsekotāja, apsēstā un vēl sazin ko, bet es vienkārši gribēju pārliecināties, vai nevaru izpildīt galveno misiju tā, kā pēc pagājušā Positivusa bija ienācis prātā mums ar Katrīnu, jeb apmesties uz dzīvi viņa bunkurā un izēst visu konservēto pupiņu krājumu gaidīšanas periodā. Nē, nē, īstenībā es pat netiku skaidrībā, kurā mājā viņš tur esot dzīvojis, ļaudis dažādi stāsta (jā, jautāju, un kas? Neesmu stalkeris. Neesmu.). Vieni saka, ka māja pārdota (kopā ar visu bunkuru, laikam tādam savdabīgam itāļu psiho-pārītim, ahem), citi stāsta, ka bijušā fiancee paņēmusi gādībā. Bet pilsētiņa neko tāda, kaut kas līdzīgs itāļu Rubļovkai vai Manhetenai, sauc kā gribi. Prestižs rajončiks - vīri zina tolku!

Nu jā. Tas tā par nelielo apsēstibu, bet principā pārējais - viss iet kā smērēts. Cilvēki šeit tādi jokaini nedaudz un diezgan slikti saprot angļu valodu, bet tas nav šķērslis, jo jūsu padevīgais kalps Šnapijs māk arī itāļmēli. Bišķi.

Uz atvadām neliels ieskats -

Šitā ir Venēcija. Nu krč pats saprati, ja neesi retards.

Un šitā ņamma saucas kaut kā ar tutti saistībā, ja godīgi, neesmu iegaumējusi, jo dažādās vietās to gatavo un sauc dažādi, pasniedz to jebkurā zabegalovkā, bet tas nenozīmē, ka tā negaršo kā vienradža apsvētīta debesmanna. Goda vārds, no šitā var pārtikt 367 dienas gadā (tas tā speciāli, nedomā, ka esmu dura).

Tas laikam arī viss pagaidām. Pateikt, ka esmu uztraukta par gaidāmo futbola maču Londonā, nozīmē nepateikt neko. SOON.

Ā, un vel mēs apciemosim Domu Niccu (STALKERI NĀK!), jā, bet nu loģiski, ka viņa tur nebūs, bet jā, ja būs, tad ziniet, ka es ar viņu nopisīšos (to neteicu es, par šito 5 zaļos lika Matīss).

Uz drīzu blogošanu (kaut kā tā). Ciao!

Vasara IV

Hei, kā klājas? Jā, jā, ar palagiem, zinu jau zinu, tas bija retorisks pieklājības jautājums. Mums viss iet super, ir pat labāk nekā cerējām, ja neskaita dažus starpgadījumus, kuri, par spīti visam, tomēr ar labām atmiņām pildīti.

Šķiet, vienā no iepriekšējiem ierakstiem biju minējusi, ka noīrējām divričus un nolēmām turpināt ceļu šādi. Jā. Nu, ko lai pasaku, ideja bija laba - laiks ārā šais dienās turējās pasakains un šitā

braukalējot var daudz vairāk apskatīt apkārtni, ko pa mašīnas logu ne visai sanāks izdarīt. Viss jau būtu ideāli, bet hah, nebūtu tač rakstījusi, ja būtu perfekti.

Pa ceļam uz Varšavu, kas nemaz nebija tik ilgs kā likās, man, saprotama lieta, vajadzēja izrādīt savas super-puper riteņbraukšanas skillz. Iebraucot kaut kādā mazā ciematiņā pa ceļam uz galvaspilsētu, precīzāk sakot, mēs jau bijām pavisam tuvumā, nevis jau iebraucām; lai būtu saprotamāks. Braucam pa ceļa nomali, viss kā nākas, rindiņā kā zosis. Un te pēkšņi Šnapijs

izdzird jokainu troksni sev aiz muguras, saprazdama, ka nu būs sūdi, jo tieši šitā skan gaisma tuneļa galā jeb milzīga fūra, kas visos zirgspēkos traucas tieši tev pakaļ. Izrādās, biju biķi nobraukusi no nomales un nostājusies tieši tajā posmiņā, kur mašīna tevi vēl pagalam "nenoķers", bet kārtīgi aizķers gan. Pašsaglabāšanās instinkts nostrādāja, un ar nelabiem bļāvieniem, kas sastāvēja tikai no lamuvārdiem, centos mīties ātrāk, un ko jūs domājat? Varianti ir trīs -

1. Gruzoviks mani sasniedza un nejauki ieberzēja tuvākajā kokā;
2. Es paspēju atrauties un nobraucu malā;
3. Fūra mani nepanāca, bet es tik un tā kaut kur iepisos.

... bungu tremolo... ak Dievs, tas taču ir tik acīmredzami.

Es ar bikšu staru aizķēros ķēdē un atsitos kaut kādā dzeltenā kastē, laikam miskastē, nolidoju krietnu gabaliņu, aizķēros aiz tuvākās mājas žoga, pārvēlos tam pāri un nopisos kaut kādas vecītes zemenēs. Lai būtu skaidrāks, te ir ilustrācija (samierinieties ar šo variantu, jo līdzbraucēji bija pārāk šokēti par notikušo, lai ņemtu ārā kameras):

Nu jā, kaut kā tā. Paldies Dievam večiņa izrādījās sakarīga un ilgi neko skaidrot nevajadzēja, mani ātri atkopa un tā. Tagad man uz abām kājām rēgojas tik milzīgi zilumi, it kā būtu aizgājusi uz Maskačku apkārusies zeltā un dimantos, nerunājot jau par tām ķermeņa daļām, kuras nenoslēpt aiz apģērba.

Ričuks arī vairāk vai mazāk vesels, un tagad vienīgais kas rūp, ir mans psihiskais stāvoklis. Draugi teica, ka kad viņi piegāja man klāt, es klusumā gulēju, skatījos uz debesīm, asiņoju un smaidīju. Tas biedē.

Centīšos ierakstīt vēl ko pēc iespējas drīzāk. Cheers!