46

Tā pastulbi, pat nezinu kā iesākt. Drīzāk vajadzētu uzreiz pabrīdināt, ka šis ir vasaras beigu iezīmēšanas un savā ziņā pirmspienākumu sākšanas ieraksts, tāds neliels apkopojums, kas tad tik garlaicīgs un stulbs, vai arī interesnts un ne-tik stulbs noticies kopš pēdējās reizes, kad biju šai vietnē.

Tātad, ne hronoloģiski, bet svarīguma ziņā - es beidzot satiku Joannu (nezinošajiem - tā ir super jautra, jauka, gudra, interesanta, bišķi pasista un ārkārtīgi man mīļa persona, satikta iepriekš tikai interneta plašumos). Nebija īsti plānoti, vienkārši sakritības dēļ ciemojos Polijā un, konkrēti izsakoties, Krakovā un būtu bijis grēks nesatikties. Un šī "satikšanās" izvērtās par nedēļu ilgu totāli bezjēgā pavadītu laiku. Bezjēgā un, iespējams, pašā labākajā bezjēgā, kādā nācies būt. Tas ietvertu sevī, nakts pastaigas uz Starbucks, bruģa šlīfēšanu, neprātīgu dziedāšanu un dejošanu līdz pārgurumam mīļāko izpildītāju un pat ne-mīļāko pavadījumā, simts reizes pārskatīto Suits un How I Met Your Mother epizožu "ieskaņošana", ēst gatavošana (kas izvērtās par traģisko "this goes out of the window or in the trash bin?"), ilgas un filosofiskas sarunas uz balkona, smiešanos līdz asarām un ļoti, ļoti, ļoti daudz īsto asaru šķiršanās brīdī. Ziniet, par tādiem cilvēkiem saka, žēl, ka nevaru paturēt sev. Eh, laba bij nedēļa!

Par pārējo var teikt - augļu salāti. Bija dienas kā persiki. Jeb izcilas, bet reti sastopamas. Bija ābolu dienas. Pārāk ierastas un tāpēc neinteresantas, nu, varbūt arī tāpēc, ka pārāk bieži sastopamas. Tad bija jogurts - kaut kas tāds, kas vilkās visā garumā, kaut kādā štellē sastūķējot to visu kopā. Droši vien attieksme - nedaudz pamainījās. Vecie draugi, jaunie draugi, vai vispār draugi? Šogad biju egoiste un iemācījos izlikties, ka esmu aizmirsusi par to. Tur jau laikam bija tā esence, kopumā tīri neslikta, ja godīgi. 

Un noslēgumā varu minēt, ka esmu pilnīgā nopietnībā gatava apņemties šo pienākumu gadu izturēt godam. Nē, pat ne izturēt - izdzīvot. Tā, bez īpaša satraukuma, bet ar apziņu, ka vajag. 

Lai visiem jauks vakars, sapērcieties klades un burtnīcas, iztīriet rakstāmgaldu no vecām lapelēm un pamēģiniet noskaņoties tādam joku darbam. Jo taisnība vien ir, viss ir tikai tik slikts, cik sliktu mēs to vēlamies saskatīt (:

45

Mani ļoti sarūgtina cilvēki, kas... nē. vienkārši, mani ļoti sarūgtina cilvēki.
Kāda loģika ir pārmest man aizvainojumu par to, ka uzvedies kā totāla ignoranta cūka, atļaujies pielīdzināt mani sazin kādiem frīkiem un noziedzniekiem, mainot šurpu turpu savus "ārkārtīgi racionālos" argumentus, un tas viss par ko? Par to, kas tevi vispār nekādā šūmē neskar un skart nevajadzētu? Homofobija ir ļoti nepareizs vārds, jo tā nav fobija, kur nu, kādas bailes? Tas ir vienkārši cilvēku stereotipi un iestīvējušais konservatīvisms attiecībā uz lietām, kas viņus vispār neskar. Vai nav ironiski? Ja vismaz būtu kāds racionāls iemesls šīm tizlībām... nē taču, vienkārši stulbums augstākajā pakāpē. Es tādu cilvēku sev par draugu neizvēlētos. Pat par ienaidnieku nē. Vienkārši atceries - ja esi rasists, homofobs, seksists, šovinists, vai, īsāk sakot, idiots - mums nav pa ceļam. Pat nemēģini mani nosodīt vai mēģināt pārliecināt par savu taisnību. Es ar tevi nestrīdēšos (ja nu vienīgi tas nepāries uz personībām), bet kontaktēties arī negrasos, kamēr vien neiegādāsies sev kādu lieku smadzeņu pāri, ibio.

44

childfree movement
Divi vārdi, kas sevī ietver gandrīz visu, ko es varētu raksturot tikai kā gandrīz ideālu dzīves izkārtojumu ar izvēles brīvību un absolūtu laimes sajūtu, mostoties no rīta. Mātes instinkta trūkums mūsdienā droši vien nav nekāds lielais retums, bet manā gadījumā to varētu drīzāk apzīmēt kā mātes instinkta neesamību kā tādu vai, visdrīzāk, pat nedaudz no kaut kāda beznosaukuma instinkta, kas nezināmā kārtā sātaniskā pantsmērā čukst ausī bēgt klātesot jebkuram cilvēkam, kas jaunāks par 13 gadiem. Un bēgt ir labākais situācijas risinājums (neesmu diez ko zinoša jurispudencē, bet esmu pārliecināta, ka par bērniem dod vairāk, if you know what I mean). Nu nevaru es ziedot savu dārgo laiku un uzmanību kaut kādam sīkam šmucim, kas pat savas vēlmes nevar normāli formulēt. Lūk pienāk tāds briesmonis pie tevis, noguldzina kaut ko savā mēlē un egoistiskā bļaura manierē lūkojas uz tevi it kā ņirgājoties, "ahā, nu tik neizdari man pa prātam un sarīkošu kaķu koncertu". Es bērnus nesitu. es vispār esmu miermīlīgs cilvēks pēc dabas. bet ko tev no manis vajag, velns ar ārā?! Noslaucīt puņķus vai dirsu, atnest mantiņu, ielikt rokā, parādīt kaķi, nomocīt kaķi, nodziedāt šūpuļdziesmu, sabāzt ar rijamo, nomasēt pēdas vai iztīrīt zobus, sataisīt klizmu un aizsūtīt gulēt, KO? Reiz man jau bija teikuši, ka es būtu lielisks ģimenes cilvēks. O jā. tāda ūber krutā mammīte, kas guļ līdz divpadsmitiem, tad izrāpjas no migas, lai sadabūtu rijamo un dodas atpakaļ. Nemaz nerunājot par to kārtību, kas valdītu visapkārt.
Pat nesaki, ka jūti līdzi manam topošajam vīram, jo es nu bez liekiem pārspīlējumiem esmu tas cilvēks, kas šim nelaimīgajam jūt līdzi visvairāk.

43

Pamodos astoņos, lai atgrieztu dārgajai skolai ķīmijas grāmatu, kas nemaz nav tik nobružāta, kā par to varētu padomāt, secinot pēc bibliotēkāres negantā skatiena un vēl, rakstot šo, atcererējos, cik ļoti man nesimpatizē cilvēki, kas nepareizi raksta vārdu "bibliotēka".

Slikti padomi.

Biju domājusi reiz pabeigt to 100 foršo lietu sarakstu, bet nekādīgi nepietiek laika, atmiņas un arī nedaudz izdomas, tāpēc šinī vietā, kur tam vajadzētu būt, vienkārši salikšu tā saucamo Best Of the Best kartotēku - grāmatas, filmas, mūziku, kas īpaši priecējušas kā jaunatklāti 2012. gadā (un pat neiedomājies smieties par aprobežotību - kas attiecas uz filmām, vēl joprojām dzīvoju iepriekšējā gadsimtā jeb viss, kas nedeg, nav steidzams. Būs arī vecāka gadagājuma eksemplāri, tāpēc jau ne sliktāki). It kā tā, ceru, ka būs noderīgs vismaz kaut kas!

GRĀMATAS || Metjū Pērls - Dantes klubs; Hārpera Lī - Kas nogalina lakstīgalu; Entonijs Bērdžess - Mehāniskais apelsīns; Arturs Konans Doils - Stāsti par Šerloku Holmsu, būtībā jebkurš šī autora darbs par Holmsu ir ļoti labs - galvenais, lasīt hronoloģiskā secībā; Kurts Vonnegūts - Māte nakts; Harukami Murakami - Norvēģu koks; Gēte - Fausts; Stīvens Kings - Naktsmaiņa; Edgars Alans Po - Krājums, šis ir trijos sējumos, bet noteikti vērts, lai gan, ja nepatika pirmais - pie pārējiem klāt neķeries; Hanters S. Tompsons - Bailes un riebums Lasvegasā; Kārlis Vērdiņš - Ledlauži, modernās dzejas cienītājiem; Luīze Velša - Montāžas telpa; Gundega Repše - Bāreņu nams; Kristela Caherte - Mēs atkal satiksimies manā paradīzē

FILMAS ETC || Hard Candy (2005); Moonrise Kingdom (2012); The Darjeeling Limited (2007); Inglorious Basterds (2009); (500) Days Of Summer (2009); The Great Gatsby (2012); The Breakfast Club (1985); Donnie Darko (2001); Shaun Of The Dead (2004); Scott Pilgrim vs. The World (2010); That '70s Show (1998 - 2006); The Girl With The Dragon Tattoo (2011); Sherlock BBC (2010)

MŪZIKA || šeit gan būs lielāks manu komentāru skaits oo tātad:

• pirmkārt jāmin William Beckett - jā, jā, tas pats no emo tirliņiem, mainījies uz 180 grādiem, bet palicis uzticīgs idoliem, vien "Girl, You Shoulda Been A Drummer" kliedz pa gabalu, ka Bobam Dilanam ir uzradies cienīgs pēctecis. Walk The Talk EP tāds diezgan viegls gabals, tāpēc laikam tā patīk. Būtībā, iesaku no sirds.
• Patrick Stump - no tās pašas operas. Ja teiksi, ka esot pusaudžu bacilim, nepatika Fall Out Boy - neticēšu. Te tas pats stāsts kā ar iepriekšējo - atbrīvojoties no klišeju skavām, rāda klasi. Soul Punk ir PAVISAM kas savādāks no visa, ko jebkad būtu iespējams sagaidīt no diezgan sūdīgas tīņu poproka grupas (varbūt tādēļ, ka aizgājis pavisam citā virzienā?). Lai nu kā, ļoti iesaku noklausīties visu Soul Punk no sākuma līdz galam - kvalitatīva deju mūzika. sāc ar Run Dry (X Hearts X Fingers) un Explode. 
• Kasabian - pilnībā atklājās manam skatījumam tikai šogad. Jebkurš, kurš viņus jau tika dzirdējis, sapratīs, kur tas suns aprakts - Serdžio hipnotiskajā dziedāšanā, rupjajā pasniegšanā, mikslī no kvalitatīva roka ar psihodēliju - vai varbūt viss kopā? Būtībā iesaku pamēģināt ar jaunāko Velociraptor!
• The Vaccines - vēl viens lielais vārds, kura valdzinājums manām ausīm tikai šogad tapa skaidrs. Nu vienkārši labie, bez komentāriem.
• un visbeidzot jāpiemin fun. - un ne jau tāpēc, ka katrs sevi cienošs hipsters tagad dzied līdzi toniiiight we aaare yooooung, bet gan tāpēc, ka viņi ir tiešām sasodīti labi, un tādi bija jau pirms Some Nights ēras. Tāpēc - nedaudz aizirsīsim par komerciālo veiksmi (lai gan tālu ne viss, kas zināms vairāk kā 10k cilvēkiem, ir kaka), un savos mūzikas atskaņotājos paturam tieši Aim And Ignite. Garšīgs gabals.

Tas laikam būtu viss, kaut ko līdzīgu varēs sagaidīt arī gada beigās (ir tač jāievieš kāda noderīga tradīcija), un gan jau šim sarakstam pievienosies kas jauns. Tikmēr, lai tev jauka pirmā vasaras brīvlaika diena!