Manā galvā valda īstens haoss. Un tāds pats haoss valda arī manā darbnīcā, kur pašlaik sēžu. Uz molberta krājas sažuvušas krāsas pleķi, tam blakus vienā garā rindā izmētātas salauztas otas, vecas lupatiņas, aiz dīvāna ir kādas 15 kolas un enerģētiķu bundžas, un visādu mēslu paciņas, nerunājot jau par sēkliņu čaumalām un izsmēķiem, kas šķiet, tur ir bijuši mūžīgi. Vienīgā tīrā vieta šajā bardakā ir pie ieejas, jo durvis gandrīz vienmēr ir vaļā, un pateicoties Augšzemes klimatiskajiem apstākļiem, visus sūdus aiznes vējš.
Bet es taču sāku runāt par haosu galvā. Ak, jā! Jā, īstena nekārtība valda manā nedaudz aptumšotajā prātā. Kā saka, `9 no 10 balsīm mana galvā apgalvo, ka esmu neprātīgs, bet desmitā dzied melodiju no tetrisa.` . Apmēram šāda situācija ir pašlaik ar mani. Tik jokaini apzināties, ka par spīti savai inteleģencei, esi mazdrusciņ neprātīgs. Cilvēki sāk mani apiet ar līkumu. Un kāpēc? Tāpēc, ka dažreiz izdaru kaut ko "nenormālu". Bet kas tad skaitās "normāls"? Cilveki ir tik ļoti pieraduši grauzt savus stereotipus un pieklājības normas, ka viss atšķirīgais tiek automātiski pieskaitīts pie nenormālā. Nu, uz priekšu, pasaulīt!
0 atsauce(-s):
Ierakstīt komentāru