Kā dažreiz gribas aiziet. Vienkārši aiziet, neko nepasakot, nevienam neatskaitoties. Žēlīgais kungs, es jau esmu pietiekami pieaugusi, lai pati izlemtu kā man būs labāk. Es vēlos pati iet, pati smieties, pati kļūdīties, pati veidot un pati celt.. Šī ir mana dzīve, un man ir tikai viena iespēja to izdzīvot. Tāpat kā jums. Kāpēc gan cilvēki nevar vienu dienu gadā nospļauties uz saviem pienākumiem un izdarīt kaut ko neprātīgu? Kāpēc mēs nebaudām dzīvi? Priekš kam mēs mācāmies? Lai vēlāk visu atlikušo mūžu vergotu nevienam nevajadzīga brokerkompānijā?
Šai sakarā ir tik daudz neatbildētu jautājumu.. Kur paliek jaunība, kur paliek ambīcijas? Kur pazūd vēlme aizskriet prom no visiem kopā ar kādu draugu, vai vismaz vienatnē uz kādu pavisam neapdzīvotu vietu, lai vienkārši papriecātos par dabas skaistumu un apkopotu savas domas? Kur pazūd spēja saskatīt neparasto parastajā?
Tā negribas pazust šai rutīnā..
0 atsauce(-s):
Ierakstīt komentāru