4

Nesen (aizvakar, precīzāk sakot) biju kļuvusi par liecinieci

draudzenes un viņas mīļotā strīdam.

Viņi jau ir kopā diezgan ilgu laiku, vairāk nekā pusgadu, ja nešaubos, un biju domājusi, ka viņu strīdi paiet civilizētāk un mierīgāk nekā tas izrādījās īstenībā. Viņš, sauksim viņu par, eem... Lauri, bija dusmīgs uz to, ka mana draudzene, Liene, pastāvīgi dusmojās uz kaut ko. Bija grūti

iedarbināt mašīnu - vainīgs Lauris. Kavējās diskotēka - vainīgs Lauris. Sākās mēnešreizes - atkal vainīgs Lauris.

Neteiksim, ka viņš arī bija bez vainas. Nu jā, gadījās iedzert drusciņ vairāk nekā vajadzētu, tad

sākās

nepamatotas greizsirdības scēnas, klaigas, strīgi. Gluži kā meksikāņu seriālos, īsāk sakot.

Un tad, aizvakar, viņi mēģināja izskaidroties. Vārds "mēģināja" ir atslēgvārds šajā gadījumā, jo nekas jēdzīgs no tā visa neiznāca. Šis mīlošais pārītis klaigāja viens uz otru un kā spītīgi bērni

negribēja (vai nevarēja?) viens otru saklausīt.

Un no tā visa, lai cik dīvaini tas nebūtu, mācību neguva ne Lauris, ne Liene, bet... es. Es sapratu, cik cilvēki var būt vienādi, bet tomēr DAŽĀDI. Tai vakarā es nosēdēju savas klades priekšā, bet tā arī neko tur neierakstīju. Galvā tikai visu laiku skanēja vārdi no Ziedoņa epifānijas:

`Visdrošāk ir iet pa akmens un dzelzs tiltiem.

Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.`

Dzīve šķiet kā milzīgs sapiņķerējies kamols, un atšķetināt to vajag tieši tāpat - pa vienam diegam, pa vienai nītiņai. Kaut gan jāatzīst - mēs bieži vien tā nedarām.