1

Kaut kur ārā skan mašīnu troksnis. Cilvēki steidzas, steidzas... Uz kurieni? Ir taču vasara. Bet šobrīd tas mani neuztrauc. Ja godīgi, es nemaz nedzirdu to, ko pašlaik aprakstu. Skatiens ir sasprindzināts, es sēžu uz krēsla pašas maliņas. Pētu audeklu. Pētu to kā zinātnieks, kas mēģina atrast mazākās šūnas niecību tajā. Es neko nedzirdu. Tikai balsi, kas skan galvā. Parasti tā vienkārši nesakarīgi murmina. Dažreiz tā dzied kādu dziesmiņu. Dungo. Šobrīd tā (kas notiek ļoti reti!) diktē norādījumus. Noliec otu tur. Paņem šo krāsu. Iztīri audekla maliņu. Triepiens šeit. Triepiens tur. Nepatīk šī sajūta. It kā gleznotu nevis es, bet šī balss.

Švīkstiens. Nobīstoties apmetos apkārt. Ausis sāk strādāt. Tagad es dzirdu gan mašīnu rūkoņu, gan cilvēku soļus. Pat dabas skaņas, kas ieplūst pa tikko pavērtām garāžas durvīm - sienāži jau sākuši sisināt. Tātad jau vakars.

Glezna ir pabeigta. Pamanu, ka visu šo laiku skanēja mūzika. Nolamāju sevi par aizmāršību un kaut ko murminot par elektrības taupīšanu, izslēdzu atskaņotāju. Valda klusums. Uz brīdi atkal ieslīgstu kurluma pasaulē, bet spēji apstādinu sevi.

Kritiski nopētu savu garadarbu. Nopūšos un apsedzu to ar audumu. Nolieku malā. Pēc nedēļas paskatīšos vēlreiz un ar svaigu skatienu izlabošu kļūdas.

Ap sirdi vientuļi. Aiztaisu garāžas durvis līdz galam un paskatos pulkstenī. Velns! Pagājušas 8 stundas. Uz mājām jau nepaspēšu. Nu nekas. Saklāju palagus uz mazā dīvāna, uztaisu kafiju. Uzsmēķēju. Domāju par itin visu. Ar pretīgu sajūtu apdzēšu cigareti. Eju uz gultas pusi.. Apstājos. Izmetu riebīgās domas no galvas, un dodos interneta vidē.. Lāpīt caurumus attiecībās ar cilvēkiem. Pietrūkst sarunu.

***

Viens maziņš fragments priekš tiem cilvēkiem, kas vēlējās uzzināt kā rodas mana māksla. Redziet, nemaz nav tik jautri. Bet man patīk.