25

Sniegs ir gandrīz pilnībā nokusis un visa tā burvība arī - ir palikušas tikai nelielas peļķes, vietām splapjdraņķis, un vieglas skumjas - kā nu bez tām. Šī sajūta atšķiras no tām skumjām, ko parasti jutu - tieši tāpēc pirms šī vārda lietoju apzīmējumu `vieglas`. Atšķirība noslēdzas tajā, ka parasti, izjūtot skumjas, gribējās visus gānīt un lamāt, klaigāt un sūdzēties, vārdu sakot, vienkārši vainojot visā garastāvokļa pārliekajā mainīgumā apkārtējos - vai tie būtu cilvēki, vai laikapstākļi. Savukārt šodien negribas neko pārspīlētu darīt, negribas tērēt savas neatjaunojamās nervu šūnas, un nav pat jāsavaldās - nav tā izmisuma, nav tās nelielās satraukuma-histērijas sajūtas, kas tik ilgu laiku nebija mani pametusi. Varbūt tas tāpēc, ka tādas izmaiņas dzīvē? Pirmo reizi rudens nav nemīlīgs, bet gan tīri ciešams, turklāt šodienas neilgais, toties ohoho! - kāds sniedziņš uzlaboja garastāvokli, kaut vai uz dažām stundām. Un tam par godu es pat izdzēsīšu no datora Map of the Problematique by Muse - vairs negribas tīši nodarīt psihikai zaudējumus un izraisīt izmisumu sevī. Ko neteiksi, kļūstu pieaugušāka :)