30

Viņa gāja pa ceļu, slidenu taku. Kādēļ? Kāpēc? Visas domas jaucās pa galvu. Jāsaliek viss pa paluktiem, pa plauktiņiem; nedrīkst ļaut tām sabirt un sakrist vienai uz otras. Jau tā ir haoss, kur nu vēl vairāk. Bet taka drīz izbeigsies, un ko tad? Jābēg, jāskrien, jāļaujas. Jāļaujas kam? Nav ne jausmas. Īss, kodolīgs vārds izraujas no viņas lūpām, un ak, - lai cik ironiski tas neskanētu, pat vienkārši no malas vērojot situāciju, viņa izlaida mazu smiekliņu par tā nobeigtību. Kāds vārds? Kas par vārdu? Nav svarīgi, viņai jau vienalga. Un vieglāk nepaliek, un tikai grūtums ap sirdi satumst kā biezie mākoņi virs galvas. Nē, nē, tikai ne lietu! Kaut lāses sasaltu pa ceļam cietās krusas bumbiņās un ar nāvējošu spēku triektos visos, visā... Arī viņā. Jo nav jau svarīgi. Ir vienalga. Un vairs nedrīkst domāt - lai nesagāžas domu plauktiņi. Tā riskēt nedrīkst. Un tikai viena vientuļa doma izsprūk pa pieres kaktiņu, izlaužas, itkā tai jānāk pasaulē. Doma par to, ka viss ir sajucis vienā čupā, plaukti sagāzti un domas sajaukušās. Tāpēc jau arī ir tik grūti - nevar saprast, kas sliktāks - vai grūtums ap dvēseli, vai tukšums ap to. Vai nav vienalga? Tik un tā tas nebūs gaidītais; būs tikai vilšanās.

29

It's better to do everything by yourself.

Viegla sajūta. Pamats zem kājām pajūk. Kāpēc? Nav jau jēgas. Sīkumi, ikdienišķīe sīkumi veido pasauli, kas griežas; bet šis nav ikdienišķais sīkums. Tas varētu pat būt mikroskopisks elements, kas ieņem visai interesantu pozīciju manā dzīvē, izraibina garus vakarus un dienas, bet nebūtu nekas tāds, bez kā iztikt nevar. Vienkārši tā bija pārliecība, jā, I'm special, jā, I'm interesting, jā, es esmu ko vērta. Muļķības. Kārtējais dienassapnis, kuram nav lemts piepildīties. Bet varbūt es vienkārši par tuvu visu ņemu pie sirds. Jo šis nevarētu būt, nē, - nedrīkstētu būt nekas tāds, kādēļ jāpajūk grīdai vai jāstatricinās pamatiem. Nekas nav mūžīgs, un tu taču to zināji, mazā, naivā meitene.

Bet sāp jau vienalga, vai es būtu maza un naiva, vai pieaugusi un spēcīga...

Internetā ir pilns ar atsaucēm par "Nāves dāvestiem", bet es vēl joprojām neesmu to noskatījusies.

Tas tā, iesākot mūžīgo tematu par Hariju Poteru. Sick movie, sick book, bet jāatzīst ir viens - kad pirmo reizi paņēmu rokās grāmatu par puisēnu, kurš izdzīvoja, nemaz nedomāju, ka kādreiz tik ļoti pārdzīvošu par to, ka netiku uz pēdējās grāmatas 1. daļas ekranizēšanas pirmizrādi. Bet es ne jau tik ļoti pārdzīvoju to, ka netiku tieši uz pirmizrādi, cik ļoti mani kaitina tie pārgudreļi, kuri, noskatoties filmu, uzreiz uzskata par savu pienākumu veikt kinokritiķa lomu un mēģināt aplauzt kaifu, pastāstot/parādot/uzrakstot dažas ainas no filmas un spilgtākos momentus. Žēlīgais kungs, vai tiešām līdz pat otrdienai man nāksies strauji vērt cieti acis, pamanot katru HP postu kādā blogā vai attiecīgu kadru no filmas? Padomājiet taču, cilvēki, jums jau arī nepatiktu, ja kāds jums izstāstītu visinteresantākos momentus no filmas, kuru neesat redzējuši. Acīmredzot kādam tas sagādā slimīgu apmierinājumu.

Un tagad, kad saprotu, ka nākošā gada jūlijā oficiāli beigsies mana bērnība, uzskatu par svinīgu pienākumu vēl aizrautāk gaidīt vēstuli no Cūkkārpas. "LOL", kā teiktu daži labi.

28

Sveicināti šai ne-saulainajā dienā. Precīzāk sakot, jau ir vakars, un tieši tāpēc arī ne-saulains, bet kurš gan skatās uz laiku?

Pēdējā laikā esmu pamanījusi nelielas absurda noslieces savā galvā, nekādīgi nevaru pierast pie ziemas laika, astroloģiskajā tai nozīmē. Tik agri paliek tumšs, ka rodas jokaina pazušanas sajūta, itkā pēkšņi zem kājām paveras mistisks multeņu-kosmiskais-melnais caurums, kurā būtu pavisam viegli izzust, bet tajā pašā laikā arī drusciņ bail.

Arī vispopulārākais mindfuck veids pašlaik ir savas eksistences augstākajā punktā. Esmu gandrīz vai pilnīgi pārliecināta, ka skolas programma izlaiduma klasēs ir izveidota pēc parauga "how to send student's brain to zetas". Pēc kā spriežu? Pēc tā, ka nabaga cilvēki tiek nokrauti līdz tādam stāvoklim, ka neatliek laika pat bezspēkā iekrist gultā, apskaujot mācību grāmatu, un izdvest moceklisku "apistenc". Protams, vēl jau atliek arī vienkārši sūtīt visus 3 mājas tālāk un turpināt tālāk savu jautro pastāvēšanu, bet ko tādu laikam var atļauties tikai tādi bezatbildīgi mudaki kā es.

Un vēl man nav ne mazākās sajēgas, kāpēc es pievienoju tieši šo attēlu, ar šo kaķi-piedzīvojumu meklētāju. Laikam jau tāpēc, ka mazliet atgādina par brīvību, kuras tik ļoti pietrūkst.