Sveicināti šai ne-saulainajā dienā. Precīzāk sakot, jau ir vakars, un tieši tāpēc arī ne-saulains, bet kurš gan skatās uz laiku? Pēdējā laikā esmu pamanījusi nelielas absurda noslieces savā galvā, nekādīgi nevaru pierast pie ziemas laika, astroloģiskajā tai nozīmē. Tik agri paliek tumšs, ka rodas jokaina pazušanas sajūta, itkā pēkšņi zem kājām paveras mistisks multeņu-kosmiskais-melnais caurums, kurā būtu pavisam viegli izzust, bet tajā pašā laikā arī drusciņ bail.
Arī vispopulārākais mindfuck veids pašlaik ir savas eksistences augstākajā punktā. Esmu gandrīz vai pilnīgi pārliecināta, ka skolas programma izlaiduma klasēs ir izveidota pēc parauga "how to send student's brain to zetas". Pēc kā spriežu? Pēc tā, ka nabaga cilvēki tiek nokrauti līdz tādam stāvoklim, ka neatliek laika pat bezspēkā iekrist gultā, apskaujot mācību grāmatu, un izdvest moceklisku "apistenc". Protams, vēl jau atliek arī vienkārši sūtīt visus 3 mājas tālāk un turpināt tālāk savu jautro pastāvēšanu, bet ko tādu laikam var atļauties tikai tādi bezatbildīgi mudaki kā es.
Un vēl man nav ne mazākās sajēgas, kāpēc es pievienoju tieši šo attēlu, ar šo kaķi-piedzīvojumu meklētāju. Laikam jau tāpēc, ka mazliet atgādina par brīvību, kuras tik ļoti pietrūkst.
0 atsauce(-s):
Ierakstīt komentāru