34

Mazā meitenīte nu ir izaugusi, Amerikāņu Pīrāgs uz pilnu klapi, bet es tik kaut kur tešos ar nutellas bundžu rokās. Nē, nu neteiksim, ka man drusciņ neizsistu smaidu kāda 69 pieminēšana oficiālos materiālos, bet man labāk patīk smieties par tizlām lietām. Teiksim, man patīk kolekcionēt ornamentētas pīles. Nu nopietni, man to ir veselas piecas un ziniet, tie ir paši labākie pārdesmit lati, ko esmu savā dzīvē iztērējusi. Tu skaties uz to kvekšķi un brīnies, kā vispār cilvēkam ir ienācis prātā izkrāsot porcelāna pīli ar oranžu krāsu un vēl pie tam puķu rakstā. A ko, jautrucīgi.
Vēl man patīk smieties ne tikai par māla pīļuķiem, bet arī par cilvēku jokainajām sejas izteiksmēm televīzijas pārraidēs. Man grūti noturēt lielo smējienu, kad kārtējā NLO izzināšanas pārraidē nobiedēta večiņa bez priekšējiem zobiem pilnā nopietnībā stāsta, ka ellē skan roks un mums, mīļumiņiem, nekādā gadījumā nevajadzētu piesārņot savas galvas ar šitādiem pekstiņiem. Fu, kaka!
Smaidu uzdzen arī absolūtas, bezgalīgas stulbības, ko var uzrakt ikdienas dzīvē vai vismazām interneta dižajos plašumos. Kādreiz esat smējušies par milzīgu balodi jeb cilvēku, kas pārģērbies par milzīgu balodi, kurš uzbrūk nabaga tūristam, kas vienkārši vēlējās pabarot putnus? Varu derēt, ka nē. Bet es gan esmu, turklāt 2 naktī un istabā ar guļošu cilvēku. Tāpēc sanāca nevis smieties, bet gan klusi vārtīties pa zemi, izdvest smeldzīgas skaņas un ķert pēc gaisa. Jā, tas tiešām ir tik smieklīgi kā izklausās.
Tāpat "klusos" smieklus neatbilstošā vietā izraisa Deiva Grola līdzība Alpu kalnam. Apspriesta matemātikas stundā. Nu a bet ko, ir taču līdzīgs!
Lai nu kā, tas bija kārtējais random ieraksts par manu intīmo smieklu dzīvi. Jā, man patīk to apzīmēt tieši tādā veidā. Beigās vajadzētu parādīt ko jautru, vai ne? Nu tad še, ķer: iesaku pievērst uzmanību otrajai atbildei. Čalim laba humora izjūta. ; šī versija man patīk daudz labāk jeb parādās fanātisms uz Delfīnrokām. ; un visbeidzot slavenais cilvēkbalodis.


Jociņš spociņš: An Irishman walks out of the bar.
Cheers un jauku dienu visiem!

Snaužam Radiogalvu stilā.

Uz galda

Pirms saundčeka

Pēc grāmatas izlasīšanas

Izmantojot ēku kā spilvenu

Pie ūdenskrituma

L.I.F.E.G.O.E.S.O.N.

Tā foršā sajūta, kad tu atnāc uz mājām un neviena cita nav, un tu sāc izdot visādas kreisās skaņas kā "LŪPDAPLŪDLAPLŪ-Ū" tikai tāpēc, ka tu to vari. Tā tizlā sajūta, kad tu nevari atcerēties dziesmas nosaukumu, bet, kā par spīti, atceries visus vārdus. Tas moments, kad tu pēkšņi atceries kādu joku un sāc par to nenormāli smieties (vēl labāk, ja tu atceries to negaidīti, pie sevis domās un tādā vietā, kur nedrīkst uzvesties skaļi). Tā apgaismības sajūta, kad tu noskaties filmu, kuru kādreiz bērnībā nevarēji saprast un tu pēkšņi sāc apzināties tās jēgu. Tas stulbais moments, kad kāds uzsvilpo vai uzdungo kādu apnicīgu meldiņu un šī dziesma skan tev galvā vēl turpmākās dažas dienas. Tā baismīgā sajūta, kad tu pārak ilgi skaties uz Krisu Volstenholmu un tev sāk likties, ka esi stāvoklī. Tas brīdis, kad sāc apšaubīt savu pieskaitāmību, jo sarunājies ar savu mājdzīvnieku un stāsti tam šodienas spilgtākos notikumus. Tā smieklīgā sajūta, kad tu redzi kaut ko patiešām stulbu un smejies par to līdz asarām tikai tāpēc, ka tas patiešām ir ļoti, ļoti stulbi. Tas moments, kad apzinies, ka nevari atcerēties ne pusi no mācību vielas, toties atceries vārdus visām savām iecienītākajām dziesmām. Tas moments, kad tu dejo pie spoguļa un pēkšņi izdzirdi kādu troksni un tev liekas, ka kāds tevi ir visu laiku vērojis. Tā feinā sajūta, kad esot ar draugiem esat sadzērušies limonādi vai vēl ko dzeramu līdz vēdersāpēm un tad sākat nenormāli par kaut ko smieties un tev uz brīdi liekas, ka tūlīt zaudēsi samaņu no smiekliem un sāpēm.
Ziniet, es varētu vēl ilgi turpināt. Un es zinu, ka arī TU (jā, es runāju par tevi) esi kaut ko no visa šī piedzīvojis. Mēs visi vienkārši esam pārak līdzīgi.

Kamēr putni atgriežas.

Kādubrīd beidzot sapratīšu, ka varbūt biju nepareizās domās attiecībā pret visiem, varbūt tikai vēl vairāk pārliecināšos par to, ka viss bija kā nākas. Tas neko nemaina tieši tagad, šobrīd. Viss nenotiek kā pēc burvju mājiena, pat ja dažreiz tā liekas. Visa dzīve ir viena milzīga ķēdes reakcija, kurā nozīme ir tikai pirmajiem gājieniem, kuri, savukārt, nemaz nav atkarīgi no mums. Bet kā tad lai kaut ko nosaka, ja šībrīža notikumi iespējams nemaz nav atkarīgi no mums? Pagātnes rēgi ir visur, kur vien skatās un tikt no tiem vaļā nemazām nav viegli, ja maz ir iespējami. Tu iestādi koku, koks izaug, ir negaiss, zibens iesper kokā, koks nosit kaimiņu. Primitīvs piemērs, bet no tā var secināt, ka ne jau negaisa vaina tajā visā, bet gan koka stādītājā. Un ja mēs tā izskatām dažādas situācijas, var notikt viens nopietns mind fūk.
Īstenībā tas viss ir viens liels secinājums maniem tagadējiem piedzīvotajiem notikumiem. Jo nevar atrast racionālu izeju tam, kas nemaz no tevis nav atkarīgs un tu sāc meklēt kāda cita vainu, jā, cilvēka būtība. Pagātne izstiepjas tāltālēm un viss, ko pēc tam jūti, ir tikai neziņa un bezpalīdzība. Nedomā par to.