L.I.F.E.G.O.E.S.O.N.

Tā foršā sajūta, kad tu atnāc uz mājām un neviena cita nav, un tu sāc izdot visādas kreisās skaņas kā "LŪPDAPLŪDLAPLŪ-Ū" tikai tāpēc, ka tu to vari. Tā tizlā sajūta, kad tu nevari atcerēties dziesmas nosaukumu, bet, kā par spīti, atceries visus vārdus. Tas moments, kad tu pēkšņi atceries kādu joku un sāc par to nenormāli smieties (vēl labāk, ja tu atceries to negaidīti, pie sevis domās un tādā vietā, kur nedrīkst uzvesties skaļi). Tā apgaismības sajūta, kad tu noskaties filmu, kuru kādreiz bērnībā nevarēji saprast un tu pēkšņi sāc apzināties tās jēgu. Tas stulbais moments, kad kāds uzsvilpo vai uzdungo kādu apnicīgu meldiņu un šī dziesma skan tev galvā vēl turpmākās dažas dienas. Tā baismīgā sajūta, kad tu pārak ilgi skaties uz Krisu Volstenholmu un tev sāk likties, ka esi stāvoklī. Tas brīdis, kad sāc apšaubīt savu pieskaitāmību, jo sarunājies ar savu mājdzīvnieku un stāsti tam šodienas spilgtākos notikumus. Tā smieklīgā sajūta, kad tu redzi kaut ko patiešām stulbu un smejies par to līdz asarām tikai tāpēc, ka tas patiešām ir ļoti, ļoti stulbi. Tas moments, kad apzinies, ka nevari atcerēties ne pusi no mācību vielas, toties atceries vārdus visām savām iecienītākajām dziesmām. Tas moments, kad tu dejo pie spoguļa un pēkšņi izdzirdi kādu troksni un tev liekas, ka kāds tevi ir visu laiku vērojis. Tā feinā sajūta, kad esot ar draugiem esat sadzērušies limonādi vai vēl ko dzeramu līdz vēdersāpēm un tad sākat nenormāli par kaut ko smieties un tev uz brīdi liekas, ka tūlīt zaudēsi samaņu no smiekliem un sāpēm.
Ziniet, es varētu vēl ilgi turpināt. Un es zinu, ka arī TU (jā, es runāju par tevi) esi kaut ko no visa šī piedzīvojis. Mēs visi vienkārši esam pārak līdzīgi.

1

Kaut kur ārā skan mašīnu troksnis. Cilvēki steidzas, steidzas... Uz kurieni? Ir taču vasara. Bet šobrīd tas mani neuztrauc. Ja godīgi, es nemaz nedzirdu to, ko pašlaik aprakstu. Skatiens ir sasprindzināts, es sēžu uz krēsla pašas maliņas. Pētu audeklu. Pētu to kā zinātnieks, kas mēģina atrast mazākās šūnas niecību tajā. Es neko nedzirdu. Tikai balsi, kas skan galvā. Parasti tā vienkārši nesakarīgi murmina. Dažreiz tā dzied kādu dziesmiņu. Dungo. Šobrīd tā (kas notiek ļoti reti!) diktē norādījumus. Noliec otu tur. Paņem šo krāsu. Iztīri audekla maliņu. Triepiens šeit. Triepiens tur. Nepatīk šī sajūta. It kā gleznotu nevis es, bet šī balss.

Švīkstiens. Nobīstoties apmetos apkārt. Ausis sāk strādāt. Tagad es dzirdu gan mašīnu rūkoņu, gan cilvēku soļus. Pat dabas skaņas, kas ieplūst pa tikko pavērtām garāžas durvīm - sienāži jau sākuši sisināt. Tātad jau vakars.

Glezna ir pabeigta. Pamanu, ka visu šo laiku skanēja mūzika. Nolamāju sevi par aizmāršību un kaut ko murminot par elektrības taupīšanu, izslēdzu atskaņotāju. Valda klusums. Uz brīdi atkal ieslīgstu kurluma pasaulē, bet spēji apstādinu sevi.

Kritiski nopētu savu garadarbu. Nopūšos un apsedzu to ar audumu. Nolieku malā. Pēc nedēļas paskatīšos vēlreiz un ar svaigu skatienu izlabošu kļūdas.

Ap sirdi vientuļi. Aiztaisu garāžas durvis līdz galam un paskatos pulkstenī. Velns! Pagājušas 8 stundas. Uz mājām jau nepaspēšu. Nu nekas. Saklāju palagus uz mazā dīvāna, uztaisu kafiju. Uzsmēķēju. Domāju par itin visu. Ar pretīgu sajūtu apdzēšu cigareti. Eju uz gultas pusi.. Apstājos. Izmetu riebīgās domas no galvas, un dodos interneta vidē.. Lāpīt caurumus attiecībās ar cilvēkiem. Pietrūkst sarunu.

***

Viens maziņš fragments priekš tiem cilvēkiem, kas vēlējās uzzināt kā rodas mana māksla. Redziet, nemaz nav tik jautri. Bet man patīk.