40

Čau, sen neesmu te neko jēdzīgu rakstījusi, da labi, es šeit vispār nekad neesmu neko jēdzīgu rakstījusi, tikai kaut kādas pekauša muļķības iedrukājusi un smukas bildītes likusi, baigā blogere bļin. Redz, kā izmainās cilvēka valodas paražas gandrīz mēnesi pēc skolas beigšanas, latviešu valodas skolotāji noelšas sajūsmā, tā sakot. Nu labi.

Pēdējā laika lielākais notikums? Nekāds. Nu labi, meloju, Līgo izdevās diezgan okei, jeb Šnapijs&co nosala un sataisīja ugunskuru no līmes dēļiem, veciem salmiem un Džastina Bībera plakātiem. Dega labi, starp citu. Bet, ja godīgi, tad negribētu runāt par reālā laika notikumiem, jo mana dzīve ir garlaicīga kā kāmis būrītī bez ritentiņa, kā jūs jau pamanījāt.

Bet tas, ka vēl drukāju, nozīmē, ka Glastonbury šoks ir pārdzīvots ciešami - Coldplay un QOTSA, bļa. Velns mani rāva tērēt iekrāto naudiņu, kas zina, varbūt arī es kratītu savu ļumīgo pēcpusi Violet Hill un Burn the Witch ritmos. Meh.

Lai nu kā, man vienkārši ir navkodarāms, navkoēdams un navkoskatāms noskaņojums, un vēl es neesmu tik apdāvināta vārdu darinātāja, lai turpinātu tādā pašā garā.

Uz beigām jociņš-spociņš: Brendon Urie is heterosexual.

Cheers!

34

Mazā meitenīte nu ir izaugusi, Amerikāņu Pīrāgs uz pilnu klapi, bet es tik kaut kur tešos ar nutellas bundžu rokās. Nē, nu neteiksim, ka man drusciņ neizsistu smaidu kāda 69 pieminēšana oficiālos materiālos, bet man labāk patīk smieties par tizlām lietām. Teiksim, man patīk kolekcionēt ornamentētas pīles. Nu nopietni, man to ir veselas piecas un ziniet, tie ir paši labākie pārdesmit lati, ko esmu savā dzīvē iztērējusi. Tu skaties uz to kvekšķi un brīnies, kā vispār cilvēkam ir ienācis prātā izkrāsot porcelāna pīli ar oranžu krāsu un vēl pie tam puķu rakstā. A ko, jautrucīgi.
Vēl man patīk smieties ne tikai par māla pīļuķiem, bet arī par cilvēku jokainajām sejas izteiksmēm televīzijas pārraidēs. Man grūti noturēt lielo smējienu, kad kārtējā NLO izzināšanas pārraidē nobiedēta večiņa bez priekšējiem zobiem pilnā nopietnībā stāsta, ka ellē skan roks un mums, mīļumiņiem, nekādā gadījumā nevajadzētu piesārņot savas galvas ar šitādiem pekstiņiem. Fu, kaka!
Smaidu uzdzen arī absolūtas, bezgalīgas stulbības, ko var uzrakt ikdienas dzīvē vai vismazām interneta dižajos plašumos. Kādreiz esat smējušies par milzīgu balodi jeb cilvēku, kas pārģērbies par milzīgu balodi, kurš uzbrūk nabaga tūristam, kas vienkārši vēlējās pabarot putnus? Varu derēt, ka nē. Bet es gan esmu, turklāt 2 naktī un istabā ar guļošu cilvēku. Tāpēc sanāca nevis smieties, bet gan klusi vārtīties pa zemi, izdvest smeldzīgas skaņas un ķert pēc gaisa. Jā, tas tiešām ir tik smieklīgi kā izklausās.
Tāpat "klusos" smieklus neatbilstošā vietā izraisa Deiva Grola līdzība Alpu kalnam. Apspriesta matemātikas stundā. Nu a bet ko, ir taču līdzīgs!
Lai nu kā, tas bija kārtējais random ieraksts par manu intīmo smieklu dzīvi. Jā, man patīk to apzīmēt tieši tādā veidā. Beigās vajadzētu parādīt ko jautru, vai ne? Nu tad še, ķer: iesaku pievērst uzmanību otrajai atbildei. Čalim laba humora izjūta. ; šī versija man patīk daudz labāk jeb parādās fanātisms uz Delfīnrokām. ; un visbeidzot slavenais cilvēkbalodis.


Jociņš spociņš: An Irishman walks out of the bar.
Cheers un jauku dienu visiem!

L.I.F.E.G.O.E.S.O.N.

Tā foršā sajūta, kad tu atnāc uz mājām un neviena cita nav, un tu sāc izdot visādas kreisās skaņas kā "LŪPDAPLŪDLAPLŪ-Ū" tikai tāpēc, ka tu to vari. Tā tizlā sajūta, kad tu nevari atcerēties dziesmas nosaukumu, bet, kā par spīti, atceries visus vārdus. Tas moments, kad tu pēkšņi atceries kādu joku un sāc par to nenormāli smieties (vēl labāk, ja tu atceries to negaidīti, pie sevis domās un tādā vietā, kur nedrīkst uzvesties skaļi). Tā apgaismības sajūta, kad tu noskaties filmu, kuru kādreiz bērnībā nevarēji saprast un tu pēkšņi sāc apzināties tās jēgu. Tas stulbais moments, kad kāds uzsvilpo vai uzdungo kādu apnicīgu meldiņu un šī dziesma skan tev galvā vēl turpmākās dažas dienas. Tā baismīgā sajūta, kad tu pārak ilgi skaties uz Krisu Volstenholmu un tev sāk likties, ka esi stāvoklī. Tas brīdis, kad sāc apšaubīt savu pieskaitāmību, jo sarunājies ar savu mājdzīvnieku un stāsti tam šodienas spilgtākos notikumus. Tā smieklīgā sajūta, kad tu redzi kaut ko patiešām stulbu un smejies par to līdz asarām tikai tāpēc, ka tas patiešām ir ļoti, ļoti stulbi. Tas moments, kad apzinies, ka nevari atcerēties ne pusi no mācību vielas, toties atceries vārdus visām savām iecienītākajām dziesmām. Tas moments, kad tu dejo pie spoguļa un pēkšņi izdzirdi kādu troksni un tev liekas, ka kāds tevi ir visu laiku vērojis. Tā feinā sajūta, kad esot ar draugiem esat sadzērušies limonādi vai vēl ko dzeramu līdz vēdersāpēm un tad sākat nenormāli par kaut ko smieties un tev uz brīdi liekas, ka tūlīt zaudēsi samaņu no smiekliem un sāpēm.
Ziniet, es varētu vēl ilgi turpināt. Un es zinu, ka arī TU (jā, es runāju par tevi) esi kaut ko no visa šī piedzīvojis. Mēs visi vienkārši esam pārak līdzīgi.