7

Are somebody listening to me? I have a feeling that I'm ignored by myself. Earlier I could talk to myself or to voices. Voices, you should ask? Yes, fictional voices that inspire me, calm me down. No, I'm not mad, madness is ambiguous concept. I would consired myself a bit silly, but not mad, that's all. The fact that I'm talking to the voices and listen to them aren't making fool from me.

But I, unlike others, can listen to the wind rustling, people's steps and I can hear all I want. Then what's better - be normal, but deaf to world's music or be slighty imbecile (read different), but hear this sounds?

6

Ir kāds stāsts par Amerikas indiāni, kas pastaigājās pa Ņujorku kopā ar kādu draugu, kas tur dzīvoja. Indiānis apstādināja savu draugu un sacīja: “Ieklausies sienāzī.” Viņa draugs teica, ka neko nedzird, bet indiānis aizveda viņu tieši pie sienāža. Viņa draugs jautāja, kā tas iespējams. “Vienkārši noskaņo savu dzirdi uz tev patīkamu skaņu.” Lai to apstiprinātu, indiānis izbēra uz ietves dažas monētas; daudzi to dzirdēja, apstājās un atskatījās.

MUSE @ Positivus 2010

At first, I just want to say that in spite of all that problems and failures, all the people which I met enjoyed the festival.

So, all started in Saturday's afternoon. I met Julia, Katrin and Christine from Latvian MUSE fan-club. We all was in perfect mood, waiting for Scissor Sisters and, of course, MUSE. Katrin and Christine made a flag with band's symbol and other stuff. We also get labcoat (for Matthew) with special signature. Our final cause was to collect as many signatures and greetings to band as we can, what, btw, we also succeeded. Why? We wanted to throw up on to the stage this unlucky piece of sheet (not very original, but useful). And then, after the encore, started the problems. People let Katrin from the first to the third row so she could throw this damn flag. And short

time before she wanted to do it, security-monkey TOOK AWAY flag with very detailed reason - "LATER".

Ok, just after Knights of Cydonia last chords, we took the flag and ran to the nearest place we could bring that gifts. As you already realize, security was waiting us with very "welcoming" attitude. We asked it to 6 GUARDES, generally. In this time (about a half hour) we - me and Katrin (Christine "disappeared" somewhere) - ran from stage's one side to side, PRAY that we

don't have to meet band, just bring gifts, we were SO desperate that we tried to get over the backstage's fence! Of course, we didn't do nothing, but in this time we had to listen to guard-monkey's jokes - that we should run after the car with wich band have just left or send gifts by carrier pigeon.

Thank you, security company, for the biggest disappoint for many years - thanks to you, we broke not only our own ideas, but also betrayed all the people who helped us to develop thoose gifts.

We express our apologies to all people who signed the flag - now it's located quite far from the place where it should be. But we hope that we'll get those wishes to band. We hope.

5

Kā dažreiz gribas aiziet. Vienkārši aiziet, neko nepasakot, nevienam neatskaitoties. Žēlīgais kungs, es jau esmu pietiekami pieaugusi, lai pati izlemtu kā man būs labāk. Es vēlos pati iet, pati smieties, pati kļūdīties, pati veidot un pati celt.. Šī ir mana dzīve, un man ir tikai viena iespēja to izdzīvot. Tāpat kā jums. Kāpēc gan cilvēki nevar vienu dienu gadā nospļauties uz saviem pienākumiem un izdarīt kaut ko neprātīgu? Kāpēc mēs nebaudām dzīvi? Priekš kam mēs mācāmies? Lai vēlāk visu atlikušo mūžu vergotu nevienam nevajadzīga brokerkompānijā?

Šai sakarā ir tik daudz neatbildētu jautājumu.. Kur paliek jaunība, kur paliek ambīcijas? Kur pazūd vēlme aizskriet prom no visiem kopā ar kādu draugu, vai vismaz vienatnē uz kādu pavisam neapdzīvotu vietu, lai vienkārši papriecātos par dabas skaistumu un apkopotu savas domas? Kur pazūd spēja saskatīt neparasto parastajā?

Tā negribas pazust šai rutīnā..

4

Nesen (aizvakar, precīzāk sakot) biju kļuvusi par liecinieci

draudzenes un viņas mīļotā strīdam.

Viņi jau ir kopā diezgan ilgu laiku, vairāk nekā pusgadu, ja nešaubos, un biju domājusi, ka viņu strīdi paiet civilizētāk un mierīgāk nekā tas izrādījās īstenībā. Viņš, sauksim viņu par, eem... Lauri, bija dusmīgs uz to, ka mana draudzene, Liene, pastāvīgi dusmojās uz kaut ko. Bija grūti

iedarbināt mašīnu - vainīgs Lauris. Kavējās diskotēka - vainīgs Lauris. Sākās mēnešreizes - atkal vainīgs Lauris.

Neteiksim, ka viņš arī bija bez vainas. Nu jā, gadījās iedzert drusciņ vairāk nekā vajadzētu, tad

sākās

nepamatotas greizsirdības scēnas, klaigas, strīgi. Gluži kā meksikāņu seriālos, īsāk sakot.

Un tad, aizvakar, viņi mēģināja izskaidroties. Vārds "mēģināja" ir atslēgvārds šajā gadījumā, jo nekas jēdzīgs no tā visa neiznāca. Šis mīlošais pārītis klaigāja viens uz otru un kā spītīgi bērni

negribēja (vai nevarēja?) viens otru saklausīt.

Un no tā visa, lai cik dīvaini tas nebūtu, mācību neguva ne Lauris, ne Liene, bet... es. Es sapratu, cik cilvēki var būt vienādi, bet tomēr DAŽĀDI. Tai vakarā es nosēdēju savas klades priekšā, bet tā arī neko tur neierakstīju. Galvā tikai visu laiku skanēja vārdi no Ziedoņa epifānijas:

`Visdrošāk ir iet pa akmens un dzelzs tiltiem.

Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.`

Dzīve šķiet kā milzīgs sapiņķerējies kamols, un atšķetināt to vajag tieši tāpat - pa vienam diegam, pa vienai nītiņai. Kaut gan jāatzīst - mēs bieži vien tā nedarām.