5

Kā dažreiz gribas aiziet. Vienkārši aiziet, neko nepasakot, nevienam neatskaitoties. Žēlīgais kungs, es jau esmu pietiekami pieaugusi, lai pati izlemtu kā man būs labāk. Es vēlos pati iet, pati smieties, pati kļūdīties, pati veidot un pati celt.. Šī ir mana dzīve, un man ir tikai viena iespēja to izdzīvot. Tāpat kā jums. Kāpēc gan cilvēki nevar vienu dienu gadā nospļauties uz saviem pienākumiem un izdarīt kaut ko neprātīgu? Kāpēc mēs nebaudām dzīvi? Priekš kam mēs mācāmies? Lai vēlāk visu atlikušo mūžu vergotu nevienam nevajadzīga brokerkompānijā?

Šai sakarā ir tik daudz neatbildētu jautājumu.. Kur paliek jaunība, kur paliek ambīcijas? Kur pazūd vēlme aizskriet prom no visiem kopā ar kādu draugu, vai vismaz vienatnē uz kādu pavisam neapdzīvotu vietu, lai vienkārši papriecātos par dabas skaistumu un apkopotu savas domas? Kur pazūd spēja saskatīt neparasto parastajā?

Tā negribas pazust šai rutīnā..

4

Nesen (aizvakar, precīzāk sakot) biju kļuvusi par liecinieci

draudzenes un viņas mīļotā strīdam.

Viņi jau ir kopā diezgan ilgu laiku, vairāk nekā pusgadu, ja nešaubos, un biju domājusi, ka viņu strīdi paiet civilizētāk un mierīgāk nekā tas izrādījās īstenībā. Viņš, sauksim viņu par, eem... Lauri, bija dusmīgs uz to, ka mana draudzene, Liene, pastāvīgi dusmojās uz kaut ko. Bija grūti

iedarbināt mašīnu - vainīgs Lauris. Kavējās diskotēka - vainīgs Lauris. Sākās mēnešreizes - atkal vainīgs Lauris.

Neteiksim, ka viņš arī bija bez vainas. Nu jā, gadījās iedzert drusciņ vairāk nekā vajadzētu, tad

sākās

nepamatotas greizsirdības scēnas, klaigas, strīgi. Gluži kā meksikāņu seriālos, īsāk sakot.

Un tad, aizvakar, viņi mēģināja izskaidroties. Vārds "mēģināja" ir atslēgvārds šajā gadījumā, jo nekas jēdzīgs no tā visa neiznāca. Šis mīlošais pārītis klaigāja viens uz otru un kā spītīgi bērni

negribēja (vai nevarēja?) viens otru saklausīt.

Un no tā visa, lai cik dīvaini tas nebūtu, mācību neguva ne Lauris, ne Liene, bet... es. Es sapratu, cik cilvēki var būt vienādi, bet tomēr DAŽĀDI. Tai vakarā es nosēdēju savas klades priekšā, bet tā arī neko tur neierakstīju. Galvā tikai visu laiku skanēja vārdi no Ziedoņa epifānijas:

`Visdrošāk ir iet pa akmens un dzelzs tiltiem.

Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.`

Dzīve šķiet kā milzīgs sapiņķerējies kamols, un atšķetināt to vajag tieši tāpat - pa vienam diegam, pa vienai nītiņai. Kaut gan jāatzīst - mēs bieži vien tā nedarām.

3

Esmu pēdējā laikā ievērojusi, ka cilveki mani uztver tieši tā, kā es vēlos lai mani uztver. Savādi, ka gandrīz visi, ko nepazīstu klātienē, domā, ka esmu nenopietnības kalngals un party monster, kaut gan tā gandrīz nav! Nu jā, internetā man patīk būt nenopietnai. Kāpēc? Jo man gribas vismaz reizīti dienā pabūt tādai, kāda es vēlos būt. Man arī ļoti patīk ballēties, bet ne jau tā kā daudzi iedomājas. Bet tas nu lai paliek mans mazais noslēpums, nevar taču atklāt visas kārtis uzreiz :)

2

Manā galvā valda īstens haoss. Un tāds pats haoss valda arī manā darbnīcā, kur pašlaik sēžu. Uz molberta krājas sažuvušas krāsas pleķi, tam blakus vienā garā rindā izmētātas salauztas otas, vecas lupatiņas, aiz dīvāna ir kādas 15 kolas un enerģētiķu bundžas, un visādu mēslu paciņas, nerunājot jau par sēkliņu čaumalām un izsmēķiem, kas šķiet, tur ir bijuši mūžīgi. Vienīgā tīrā vieta šajā bardakā ir pie ieejas, jo durvis gandrīz vienmēr ir vaļā, un pateicoties Augšzemes klimatiskajiem apstākļiem, visus sūdus aiznes vējš.

Bet es taču sāku runāt par haosu galvā. Ak, jā! Jā, īstena nekārtība valda manā nedaudz aptumšotajā prātā. Kā saka, `9 no 10 balsīm mana galvā apgalvo, ka esmu neprātīgs, bet desmitā dzied melodiju no tetrisa.` . Apmēram šāda situācija ir pašlaik ar mani. Tik jokaini apzināties, ka par spīti savai inteleģencei, esi mazdrusciņ neprātīgs. Cilvēki sāk mani apiet ar līkumu. Un kāpēc? Tāpēc, ka dažreiz izdaru kaut ko "nenormālu". Bet kas tad skaitās "normāls"? Cilveki ir tik ļoti pieraduši grauzt savus stereotipus un pieklājības normas, ka viss atšķirīgais tiek automātiski pieskaitīts pie nenormālā. Nu, uz priekšu, pasaulīt!

1

Kaut kur ārā skan mašīnu troksnis. Cilvēki steidzas, steidzas... Uz kurieni? Ir taču vasara. Bet šobrīd tas mani neuztrauc. Ja godīgi, es nemaz nedzirdu to, ko pašlaik aprakstu. Skatiens ir sasprindzināts, es sēžu uz krēsla pašas maliņas. Pētu audeklu. Pētu to kā zinātnieks, kas mēģina atrast mazākās šūnas niecību tajā. Es neko nedzirdu. Tikai balsi, kas skan galvā. Parasti tā vienkārši nesakarīgi murmina. Dažreiz tā dzied kādu dziesmiņu. Dungo. Šobrīd tā (kas notiek ļoti reti!) diktē norādījumus. Noliec otu tur. Paņem šo krāsu. Iztīri audekla maliņu. Triepiens šeit. Triepiens tur. Nepatīk šī sajūta. It kā gleznotu nevis es, bet šī balss.

Švīkstiens. Nobīstoties apmetos apkārt. Ausis sāk strādāt. Tagad es dzirdu gan mašīnu rūkoņu, gan cilvēku soļus. Pat dabas skaņas, kas ieplūst pa tikko pavērtām garāžas durvīm - sienāži jau sākuši sisināt. Tātad jau vakars.

Glezna ir pabeigta. Pamanu, ka visu šo laiku skanēja mūzika. Nolamāju sevi par aizmāršību un kaut ko murminot par elektrības taupīšanu, izslēdzu atskaņotāju. Valda klusums. Uz brīdi atkal ieslīgstu kurluma pasaulē, bet spēji apstādinu sevi.

Kritiski nopētu savu garadarbu. Nopūšos un apsedzu to ar audumu. Nolieku malā. Pēc nedēļas paskatīšos vēlreiz un ar svaigu skatienu izlabošu kļūdas.

Ap sirdi vientuļi. Aiztaisu garāžas durvis līdz galam un paskatos pulkstenī. Velns! Pagājušas 8 stundas. Uz mājām jau nepaspēšu. Nu nekas. Saklāju palagus uz mazā dīvāna, uztaisu kafiju. Uzsmēķēju. Domāju par itin visu. Ar pretīgu sajūtu apdzēšu cigareti. Eju uz gultas pusi.. Apstājos. Izmetu riebīgās domas no galvas, un dodos interneta vidē.. Lāpīt caurumus attiecībās ar cilvēkiem. Pietrūkst sarunu.

***

Viens maziņš fragments priekš tiem cilvēkiem, kas vēlējās uzzināt kā rodas mana māksla. Redziet, nemaz nav tik jautri. Bet man patīk.