L.I.F.E.G.O.E.S.O.N.

Tā foršā sajūta, kad tu atnāc uz mājām un neviena cita nav, un tu sāc izdot visādas kreisās skaņas kā "LŪPDAPLŪDLAPLŪ-Ū" tikai tāpēc, ka tu to vari. Tā tizlā sajūta, kad tu nevari atcerēties dziesmas nosaukumu, bet, kā par spīti, atceries visus vārdus. Tas moments, kad tu pēkšņi atceries kādu joku un sāc par to nenormāli smieties (vēl labāk, ja tu atceries to negaidīti, pie sevis domās un tādā vietā, kur nedrīkst uzvesties skaļi). Tā apgaismības sajūta, kad tu noskaties filmu, kuru kādreiz bērnībā nevarēji saprast un tu pēkšņi sāc apzināties tās jēgu. Tas stulbais moments, kad kāds uzsvilpo vai uzdungo kādu apnicīgu meldiņu un šī dziesma skan tev galvā vēl turpmākās dažas dienas. Tā baismīgā sajūta, kad tu pārak ilgi skaties uz Krisu Volstenholmu un tev sāk likties, ka esi stāvoklī. Tas brīdis, kad sāc apšaubīt savu pieskaitāmību, jo sarunājies ar savu mājdzīvnieku un stāsti tam šodienas spilgtākos notikumus. Tā smieklīgā sajūta, kad tu redzi kaut ko patiešām stulbu un smejies par to līdz asarām tikai tāpēc, ka tas patiešām ir ļoti, ļoti stulbi. Tas moments, kad apzinies, ka nevari atcerēties ne pusi no mācību vielas, toties atceries vārdus visām savām iecienītākajām dziesmām. Tas moments, kad tu dejo pie spoguļa un pēkšņi izdzirdi kādu troksni un tev liekas, ka kāds tevi ir visu laiku vērojis. Tā feinā sajūta, kad esot ar draugiem esat sadzērušies limonādi vai vēl ko dzeramu līdz vēdersāpēm un tad sākat nenormāli par kaut ko smieties un tev uz brīdi liekas, ka tūlīt zaudēsi samaņu no smiekliem un sāpēm.
Ziniet, es varētu vēl ilgi turpināt. Un es zinu, ka arī TU (jā, es runāju par tevi) esi kaut ko no visa šī piedzīvojis. Mēs visi vienkārši esam pārak līdzīgi.

Kamēr putni atgriežas.

Kādubrīd beidzot sapratīšu, ka varbūt biju nepareizās domās attiecībā pret visiem, varbūt tikai vēl vairāk pārliecināšos par to, ka viss bija kā nākas. Tas neko nemaina tieši tagad, šobrīd. Viss nenotiek kā pēc burvju mājiena, pat ja dažreiz tā liekas. Visa dzīve ir viena milzīga ķēdes reakcija, kurā nozīme ir tikai pirmajiem gājieniem, kuri, savukārt, nemaz nav atkarīgi no mums. Bet kā tad lai kaut ko nosaka, ja šībrīža notikumi iespējams nemaz nav atkarīgi no mums? Pagātnes rēgi ir visur, kur vien skatās un tikt no tiem vaļā nemazām nav viegli, ja maz ir iespējami. Tu iestādi koku, koks izaug, ir negaiss, zibens iesper kokā, koks nosit kaimiņu. Primitīvs piemērs, bet no tā var secināt, ka ne jau negaisa vaina tajā visā, bet gan koka stādītājā. Un ja mēs tā izskatām dažādas situācijas, var notikt viens nopietns mind fūk.
Īstenībā tas viss ir viens liels secinājums maniem tagadējiem piedzīvotajiem notikumiem. Jo nevar atrast racionālu izeju tam, kas nemaz no tevis nav atkarīgs un tu sāc meklēt kāda cita vainu, jā, cilvēka būtība. Pagātne izstiepjas tāltālēm un viss, ko pēc tam jūti, ir tikai neziņa un bezpalīdzība. Nedomā par to.

33

Sveicināti šajā sniegainajā dienā - nezinu kā jūsu Latvijas pusē, bet pie manis šonakt uzsniga pamatīga sniega kārta un vēl joprojām snieg. No vienas puses, tas ir skaisti un forši un blah blah blah, bet no otras puses, es nevēlos atkal tikt atslēgta no civilizācijas uz 2 dienām. Zinot Latgales laikapstākļus un Latvenergo kvalificētos speciālistus, tā vien šķiet, ka drīzi atkal gaidīšu citplanētiešus. Bet jūs laikam nezinat šito stāstu, jā? Hah.

Viss notika 2. vai 3. janvārī, precīzi neatceros, bet tas bija neilgi pēc Jaunā Gada un neilgi pirms šīs problēmas parādījās visā Latvijā. Mēs ar vecākiem aizbraucām ciemos pie opja, 6 km no pilsētas. Lauku māja, tuvākie kaimiņi pāri velns-viņu-sazin-cik lielam kartupeļu laukam; romantika, joptvai. Un kaut kur ap sešiem vakarā mani vecāki kopā ar vecvecākiem aizbrauca atpakaļ uz pilsētu pēc kaut kādiem produktiem (it kā pārtikas tur trūktu... loģika). Es, saprotams, nekur braukt negribēju un izlūdzos palikšanu. Tiešām, labāk būtu braukusi līdzi! Jo tā bija baismīgākā nakts manā mūžā. Apmēram 15 minūtes pāri sešiem atslēdzās elektrība. Sākumā nodomāju, ka šitais ir vienkārši raustīšanās, kā jau visu dienu "mirgoja". Bet pēc 10 minūtēm jau sāku uztraukties. Un tad es sadzirdēju milzonīgu blīkšķi no pagalma puses - tā izrādījas egle vai sazin kāds skuju koks, kas nokritis uz lieveņa un aizsprostojis vienīgo izeju! Jūlijai sākas viegla panika. Manā spilgtajā fantāzijā jau iezīmējās Apokalipses priekšvēstījumi vai 3. pasaules kara sākums, bet tas jau nebija tik traki. Aptuveni ap desmitiem manā logā sāka spīdēt spilgtas, mirgojošas, fluoriscējošas gaismiņas!!! Un neskataties kā glumi uz monitoru, tā tik tiešām bija! Īsāk sakot, es noslēpos gultas pagalvī un baidījos pat pakustēties - man likās (un vēl joprojām liekas), ka tie ir citplanētieši, kuri mani savāks, tiklīdz ieiešu gaismas zonā. Tā es tur notupēju līdz četriem rītā, un tad aizmigu. Tad, vēlreiz pamodusies, nolēmu, ka kaut kas ir jādara, jo man bija traki notirpusi kāja. Es izlēmu, ka labākais variants būtu iesviest ar kaut ko "gaismas zonā", lai pārliecinātos, ka ir droši (maza bērna loģika, zinu, zinu). Tā nu es paņēmu kaut kādu CD disku un sviedu tai pusē. "Pa ceļam" disks attaisījās, nozvēlās uz palodzes ar satriecošu blīkšķi, pamodināja 3 kaķus un radīja vispārēju paniku starp citplanētiešiem. Gaismas pazuda. Epic win!

Uh, stāsta nobeigums ir diezgan garlaicīgs. Ap pusdienlaiku parādījās elektrība... atbrauca vecāki... tika novākts koks no lieveņa. Bet es ticu, ka tas viss nebija sakritība. Viņi atgriezīsies. Šonakt. Vai rīt. Vai pēc mēneša. Pēc gada. Whatever. Bet es jau laicīgi būšu apbruņojusies ar diskiem nekvalitatīvos vāciņos un kaķu armiju. Ņau.

32

Pārsteidzoši bieži esmu sākusi drukāt kaut ko šajā vietnē, nu saprotiet, parāvis uz runājamo. Laikam tāpēc, ka pēdējo 2 nedēļu laikā abi normālie cilvēki, ko pazīstu, ir aizvākušies tālēs zilajās un vēl ne drīzi būs atpakaļ. Tā vien nākas paciest savu savu satriecošo šarmu, valdzinājumu un tīro fantastiskumu divvientulībā ar savām ekstra-smadzenēm.

Tātad, lai nepārvērstu šo blogu par sevis dievināšanas apliecinājumu, jāpastāsta par sevi arī kaut kas stulbs. Īstenībā, viss ko varētu pastāstīt ir satriecoši stulbs, jo pati neesmu no tām būtnēm, kas atbalsta uz loģiku balstītas rīcības. Sākšu ar to, ka šodien piepildījās mans sapnis - mani atzina. Mani nosauca par Harija Potera sievu. Un, kad es to izdzirdēju, mani pārņēma fantastiska lepnuma sajūta, kuru nevar aprakstīt ar vārdiem. Jau tai pašā mirklī biju gatava samīļot to cilvēku, kas to bija pateicis. Jūs iedomājaties, ja es tik tiešām būtu Harija sieva - romantiski lidojumi uz slotaskāta, vakarā kalambola skatīšanās pa TV un, protams, es būtu mīļa sieva un atļautu viņam vakarā iedzert pāris kausus medalus kopā ar Ronu. Un nesaki, ka tas nebūtu forši, jo zinu, ka esi vienkārši skaudīgs - tevi nesauca par Harija Potera sievu, tā lūk.

Otrkārt, šodien ejot no skolas, pamanījos kādu gabaliņu paiet ar uzsietu šalli sev uz galvas (tēloju nindzju... slēpos no paparaci... who cares? Bet drīzāk slēpos no paparaci. Harija Potera sieva, nu jūs taču saprotat) un ieskrēju stabā. Acīmredzot man tas nesanāk tik labi kā Bellamija kungam.

Treškārt, atnākot no skolas (such a lovely day, yes?) un berzējot sāpošo pieri, kā jau vienmēr, ieslēdzu radio un sāku dancāt un dziedāt līdzi. Saprotams, ka man pašai liekas, ka mana balss ir kā Jēzum, lai gan īstenībā skanu kā mirstošs kaķis, bet tai brīdī man uz to bija vienalga - es biju uzdevuma augstumos! Neviens paparaci mani nepamanīja (pat ja pamanīja, šiem kadriem neviens neticēs, pheh) un šovakar mani gaidīja satriecoša tikšanās ar Potera drīzi-jau-ne-jaunskungu. Un, kad mans solo bija kulminācijas brīdī - Whitney Houston, you know - un griezu Kaķi ātrā valsī, uzdūros neveiklam "WTF" skatienam no guļamistabas durvju puses. Nē, nu es jau biju nojautusi, ka man kaut kas nav kārtībā ar dzirdi un citiem maņu orgāniem, bet gandrīz 10 minūšu laikā nesadzirdēt zirdziskos brāļa smieklus... Jā, Jūlij, šoreiz tu esi pārspējusi pati sevi.

Lai nu kā, piemetināšu tikai vēl vienu jaunnedēļas secinājumu - man nekad vairs nevajadzētu skatīties trillerus kopā ar vecākiem. Kad sāku šausmināties un irgoties par to, ka sērijveida slepkavam pistole ir kā iesācējam un labāks mēģinājums nosist "to piedzīvojumu meklētāju" būtu sanācis ar sviesta nazi, viņi sāk nopietni šaubīties par manu psihisko stāvokli.

Un nobeigumā dažas pērles (jeb netaisi vaļā tālākos linkus, tur ir porno) - I whip my beard back and forth (kāpēc šis man liekas tik smieklīgs?); viņi mani nekad neapbēdina un visbeidzot this is always relevant. Izbaudiet gripas sezonu un dzeriet daudz tējas. Cheers!

Kārtējais "nekas nenotika"

Diezgan sen neesmu šeit neko ierakstījusi, un pat ja esmu, tie bija depresīvi-suicidāli nosliekti ieraksti, kuriem nevajadzētu pievērst uzmanību. Hormonu uzliesmojumi, jūs saprotat. Tātad, nonākot pie tēmas - kārtējā nedēļa, kuras laikā 47 reizes tika plānota pašnāvība (jokaini.. tieši 47 reizes mani uzrunāja tas pakaļcaurums rūtainajā kreklā ar tuneli ausī. Does it makes sense?); 15 reizes biju aizmigusi stundā (es jau esmu teikusi, ka mīlu bioloģiju?) un ir iztamborētas 34 rindiņas mežģīņu lakatam.

However, man ir arī kas īpašs ko pieminēt (lai nedomājat, ka mana dzīve sastāv tikai no cilvēku nīšanas, gulēšanas un tamborēšanas). Aizvakar uzdūros kādam maziņam gabaliņam no bērnības. Runa iet par pinvīnu Pingu, kurš bija mans bērnības varonis. Es pat taisīju sev plastilīna makšķeres, tā lūk, pie reizes arī šo smaržīgi-ķīmisko masu laiku pa laikam nogaršojot. Un tagad, kad šis pingvīns sit visus interneta rekordus (tikai nesakiet, ka kāds jums pēdējā laikā nav teicis mistisku "NOOT NOOT MOTHERFUCKER"), man ir tikai viena doma galvā - beidziet piesārņot bērnu galvas ar lamām! Pingu tā nesaka.

Pingu Dodas Makšķerēt

Vēl es šonedēļ atklāju tik brīnišķīgu lietu kā The Big Bang Theory. Esmu noskatījusies jau 2 sezonas un man vēl nav apnicis. Tā jau tas ir, es ēdu draņķus un skatos sūdīgas filmas, apturiet mani! Bet šis seriāls tiešām nav sūdīgs, atšķirībā no tā, ko esmu skatījusies agrāk (Haus, sorry, bro). Vien Šeldons ir ko vērts. Nopietni, jums vajadzētu dievināt šo vīrieti.

Un, visbeidzot, es atkal salauzu ģitāru un tas nozīmē, ka lieku reizi varēšu apciemot mūzikas veikaliņu ar to foršo pārdevēju, kuram es pēdējā gada laikā asociējos ar Bellamiju agrīnajos gados (līdz 140 vairs nav tālu, ticiet man); esmu nogurusi gaidīt zvanu no Dienas un man rodas sajūta, ka mani kārtējo reizi atšuva; esmu salīmējusi Sponge Bob figūru no putuplasta (ģitāra vēl top) un esmu tuvu tam, lai okupētu virtuvi tikai priekš tā, lai no mājās pieejamajiem produktiem sagatavotu ķīmisko ieroci ar ko atbaidīt hipsterus, kas pēdējā laikā lien pie manis kā mušas. Ā, runājot par mušām - ceturtdien redzēju vienu nabadzīti iesprostotu logā. Izlaidu, bet nākamajā starpbrīdī ģeogrāfijas skolotāja to nosita. Kā jau vienmēr, labs darbs kas padarīts.

Kā redziet, mana dzīve ir garlaicīga kā kāmis būrī un no manis nav nekā cita kā cilvēku nīšana, gulēšana un tamborēšana. Whatever.