18 tortes un 1 svecīte.

Re kā, tagad es arī varu glauni zvilnēt uz ādas dīvāniņa un vilkt iekšā cigāra dūmus, reizē malkojot super labu
un pārāk dārgu vīnu. Varētu šai visā padarīšanā iepīt arī nelegālu porno disku skatīšanos, bet pietiks ar jokiem, es tik tiešām ir Liels Zvērs. Par ko vēl es esmu priecīga līdz ar pilngadības iestāšanos, ja neskaita visu to, ko beidzot varēs veikt legālā ceļā, nevis negodīgā, bet jau no aptuveni 13 gadu vecuma? Pff, ne par ko. Zobārsti dārgi, biļešu pārdevēji lunaparkā skatās ar greizām acīm, un arī Makdonaldā nesanāks iegādāties happy meal. Tāda sajūta, ka pilngadību izdomāja ļauni onkas, kam neienāk prātā, ka cilvēks vienas dienas laikā nevar kļūt pilnīgi pieaudzis. Īstenībā pat gada laikā. Manā gadījumā arī visu astoņpadsmit, rekur jau divdesmit, bet kam rūp! Ja gribēšu, staigāšu apkārt ar divām bizītēm, spēļu lāci azotē un raudāšu katrreiz, kad kāds mēģinās man ko pateikt. Bet tai pašā laikā būtu bezjēdzīgi neizmantot pilngadīga cilvēka privilēģijas, vai ne? Jack Daniels pudele otrajā azotē un cigarete knupīša vietā varētu paveikt šo darbu. IR JĀPIEBEIDZ SOCIĀLĀ NETAISNĪBA!

Rūķītis Sūdiņš iemet akmeņus arī manā dārzā.

Ārā temperatūra jau plusos un Šnapijs turpina savu apkaunojošo uzvaras gājienu uz visu lūzeru slavas zāles augstāko pakāpienu. Dieniņa izrādījās gana "jauka", toties notikumiem bagāta (mani tā vienmēr mierina pēc īpaši stulbiem izgāšanās gadījumiem, ķipa, "toties būs ko atcerēties"). Sākās mana diena pussešos no rīta - nedaudz par agrs tādam slinkuma maisam kā es, bet nebrīnieties, tam ir savs iemesls: vēl no vakara no rozetes neizrautais fēns tandēmā ar mūsu bedres satriecošo mājapkalpošanas sistēmu uz rīta pusi izraisīja īssavienojumu (lasi, blīkšķi). Ček. Pilnīgā tumsā un sulīgus vārdus netaupot, kopjos uz skolu. Šī paša iemesla dēļ kavēju nedaudz ilgāk nekā parasti, un saplusojot ar stresu, sajaucu skolas garderobes telpu ar sačuhnītu hlamu noliktavu. Kurš nu brīnītos, ka saimniecības daļas vadītājs tieši tajā brīdī nolems aizslēgt to nekam nevajadzīgo šķūni? Ar aizvien pieaugošām šausmām rībinos durvīs un gaidu glābiņu. Ček. Nolemju apsēsties uz somas, apgāžu krāsas bundžu un nošmulēju krekla piedurkni sulīgā fekāliju krāsā. Čēek. Samierinos un sēžu, domāju par dzīvi. Beidzot attaisās durvis... bungu tremolo... jaukais pārzinis uz manu glābšanas operāciju atsūtījis to vienu no nedaudzajiem vairāk vai mazāk sakarīgajiem vidusskolēniem, kuru dienu iepriekš biju notriekusi no trepēm un iežāvusi ar 250 lappuses biezo bioloģijas grāmatu, radot iespaidu par sevi kā psihiski nestabilu un fiziski pārgalvīgu būtni. Kūtri pasmaidu, izliekoties nepamanam klajo izbīli nabaga acīs, un savācot tarbas, ātri mūku projām. Man turpināt? Kad līdz pusdienlaikam beidzot esmu pārģērbusies un aptuveni savākusies normālas dienas turpināšanai, sīkie piektklasnieki mani nopiko no galvas līdz kājām ar dubļiem, jā, tieši ar dubļiem, jo sniega pie mums nav (bargā Latgale). Visam kronis kļuva angļu valodas stunda - velns mani rāva atbildēt tieši jautājumu par slinķiem (kāds jautājums, tāda atbilde). Pārāk trāpīgs absolūti klusajā klasē kļuva mans "SLOTH!", kas pārlieku izklausījās kā "SLUT" adresēts angļu valodas skolotājai.
Tagad ir trīs pēcpusdienā. Visam bonusā es jau sešas reizes esmu nomaukusies uz pēcpuses, gandrīz atcopējusi Kaķim asti ar virtuves durvīm un man vēl ir jāgatavo ēst. Man ir bail. Turiet par mani īkšķus, jo mana Melnā Trešdiena ir tikai pašā starta lauciņā.

Slinķe.

'Bdien!
"KĀPĒC GAN ES SLINKOJU?" es kliedzu no kalna virsotnes, jo es labprātāk uzrāptos Everestā, nekā beidzot izdarītu savus darbus. Nē, es neesmu kalna galā, un visdrīzāk arī nekad  nebūšu, tomēr šī hiperbola ir ārkārtēji krāšņs un trāpīgs manas pagājušās nedēļas attēlojums. Sākās viss ar to, ka saķēru visai nelāgu vīrusu, un aizejot pie dakteriem, tika noskaidrots, ka kādu laiciņu jāpaguļ mājās. Yes, yes, yessssss! Mans iekšējais Homērs Simpsons apmet dzīvespriecīgu salto. Beidzot būs laiks piebeigt 3000 seriālu, kuriem esmu redzējusi tikai pāris episodes, padancāt pa dzīvokli vienā apakšveļā, izlietot nedēļas laikā mēneša, un varbūt ari vairāku, normēto pārtikas dozu, izsērfot internetu no gala līdz malai, uzadīt Kaķim čībiņas (jo pēc vetārsta apmeklējuma un nagu apcirpšanas šamais jūtas diskriminēts), izstudēt svaigi no pasta atnākušo angļu oriģinālu Grīna "Paper Towns", pārlīmēt tapetes, sarakstīt romānu un vēl novīlēt nagus, ja pietiks laika. Brīvībāāaaaa! Viss jau būtu ūber jauki, ja vien nebūtu tāds mazs misēklis kā SVARĪGIE darbi. Kuru termiņi, slimīblapas dēļ, saprotams, atcelti uz nedēļu. Pirmās trīs (labi, četras) dienas sidsapziņas pārmetumu nebija vispār. Atlikušajās dienās, ja esam godīgi, arī. Un tikai vakar vakarā, ar grūtu nopūtu beidzot tika atšķirtas sagatavošanās lapeles angļu valodas testam un citiem zvērīgiem pārbaudījumiem. Kā - veselas 60?! No kurienes? (iekšējais Homērs noburkšķ kaut ko līdzīgu "tam es nebiju gatavs" un nozūd tālēs zilajās) Lieliski, un tikai viena diena laika. Es domāju, vēl VESELA diena laika.
Un tagad ir krietni pāri pēcpusdienai, esmu iztērējusi visu šo smago dienu tādiem nopietniem pasākumiem kā kārtējā matu krāsošana pirms atkalparādīšanās ļaudīs, pāris filmu skatīšanai un Radiohead ritmos vienkārši papišot pēdējo brīvdienu. Un man jau kā 30 minūtes vajadzētu kā seksistu jociņu upurim dirnēt pie plīts un gatavot ēst, bet tā vietā es rakstu šo. Brīnišķīgi, es tāpat esmu pārāk resna priekš vakariņām.
Uz neredzēšanos, draugi, rīt mani gaida Linča tiesa visu pasniedzēju personā. Neslinkojiet un ēdiet daudz šokolādes.

Tā nogurt var tikai no svētkiem.

Pagājis jau pusjanvāris un nu jau droši var teikt - svētku sezona beigusies. Un žēl gan, ka tā - jāgaida vien pavasars ar Lieldienām, ko jau nu nevarētu gluži par tādiem globāliem svētkiem nosaukt, tad vien drīzāk līdz Jāņiem jāgaida. Rodas visai loģisks jautājums - kāpēc mēs svinam kādus datumus vairāk, un kādus mazāk? Kāpēc nevar uzrīkot ēšanas maratonus arī mazāk globāliem svētkiem, vienkārši tāpat, bez iemesla, drīzāk tāpēc, ka tā gribas?
Savai tuvākajai nākotnei sastādīju plānu ar foršām un diemžēl mazpazīstamām svinamajām dienām, lai vismaz dažreiz mēneša gaitā un starp rutīnu būtu laiks apēst kādu pankūku, apskaujot polārlāci.

21.01. Vāveru atzinības diena. Nē, ne tās vāveres, bet foršie koku iemītnieki un zīļu grauzēji.
25.01. Ačgārnā diena. To svin, visu dienu darot visu otrādi - kaut vai uzvelc apakšbikses ar vīlēm uz āru, atzīstot Ačgārno dienu.
27.01. Šokolādes kūkas diena. Grēks nesvinēt, tikai kārtējais iemesls pieēsties kūkas un kūciņas!

17.02. Gadījuma laipnības diena. Vienkārši tapēc, ka tas ir mīļi.
21.02. Pankūku diena. Kam gan negaršo pankūkas?
27.02. Polārlāču diena. Lai arī šiem ķepaiņiem tiek sava slavas diena. Kā svinēt? Dalīt visiem lāča cienīgus apkampienus un ēst zivis.

04.03. Gramatikas diena. Yes, yes, yessss, beidzot arī es atradu oficiālu iemeslu, lai vismaz reizi gadā nejustu sirdsapziņas pārmetumus, par mūžīgo nerrošanos un piekasīšanos nepareizi saliktiem komatiem.
10.03. Day of Awesomeness. Tāpēc, ka mēs visi esam satriecoši, un tam ir pierādījums pat kalendārā.
14.03. Pī diena. Vecais labais pī, bez kura būtu daudz garlaicīgāk cenzūrēt dažus ārzemju lamu vārdus, nu 3,14zģec vienkārši.

7.04. Bez-mājasdarbu diena. Ne jau skolas mājasdarbu, tu slinkais 13gadniek, bet nekādas trauku mazgāšanas, grīdu slaucīšanas un citu fizisko darbu diena. Vienalga priecīgi? Nu gan jau, ka tā.
15.04. Tas sūkā diena. Sūdzamies mēs gandrīz katru dienu, bet šoreiz ir jau arī iemesls. Izsūdzaties uz nebēdu.
23.04. Runā kā Šekspīrs diena. To gan es gribētu dzirdēt.

Sev par lielu nožēlu, manā dzimšanas dienā nav nekā svinama. Nu jā, Visumam pietiek jau ar tādu grandiozu notikumu, kā manas satriecošās personas parādīšanās pasaulē. Gan jau pēc gadiem simts to pārdēvēs par Visu Idiotu dienu vai ko tamlīdzīgu.
Starp citu, šodien ir Popkorna diena! Tā kā žigli mūc uz veikalu un ar jaukajām paukšķošajām skaņām padari arī savu ikdienu nedaudz svinīgāku.

Piecdesmit KĀ nokrāsas?

Nesen saņēmos uz īstu varoņdarbu - īsti pat nezinu kāpēc, droši vien pedantiskais visu-gribu-zināt nelika man mieru dziļi dvēselē, ka, redz, visiem jau labi zināmo bestselleru esmu lasījusi tikai fragmentāri un tulkojumā, un jau ņemos visā sparā daudzināt, cik šausmīga ir tā visa padarīšana. Pateicoties apstākļu sakritībai, manās rokās nonāca jauks "50 Shades of Grey" iesējums oriģinālvalodā un ne pavisam jauka un man skaidra ideja par tā saucamo pāru lasīšanu. Nu, tas ir tā, ka parītis čubinoties un ar visu izrietošo, lasa kaut kādu romantisku vai garā atbilstošu garadarbu. Aw, cik mīļi, daži no jums novemtos. Bet man nezin kāpēc uz to brīdi sagribējās uz visiem laikiem saplēst sarūsējušo rutīnu un izmēģināt kaut ko "pa Rietumu modei".
Tā nu, apbruņojusies ar pacietību, plaukstošu cerību, ka man vienkārši būs pagadījušies sliktākie gabaliņi no kūkas (un šis vārstuļojums nemaz nav līdzīgs atgremotai tīņu lubenei ar, labākajā gadījumā, visai mulsinošām metaforām!) un jau pieminēto mīkstvāku libido-and-whatsoever cēlēju, gāju nu pie sava vīrieša. Man par lielu prieku un atvieglojumu, ideja tika uztverta pilnīgi adekvāti un pat visai manāmā ieinteresētībā. Ilgi nu gan bija prieki.
Tā kā saturs mums abiem vairāk vai mazāk bija zināms, atlika vien ķerties vērsim pie ragiem. Iepriekš palūdzot uzticības personai norādīt labākās lappuses, droši likāmies pie lietas, balstoties uz priekšstatiem, ka nu seksa ainas jau pat jebkurš pumpains tīnis nespētu salaist greizi. Funny.
Pirmā pietura notika pēc trijām lappusēm - draugs vēlējās iegūglēt un pārliecināties savām acīm, ka autorei ir talu pār padsmit gadiem, kā arī grāds angļu valodā un literatūrā. Labi, nestrīdos, no literārās vērtības šī grāmata nav vērta pat tā papīra, uz kura nodrukāta. Ejam tālāk. Knapi valdot smieklus ("saņemies taču, tev nav 13 gadi!"), kaut kā izdevās dabūt pār lūpām visas sulīgās metaforas un salīdzinājumus, bet nekāds Cosmopolitan efekts nesekoja - tikai histērisku smieklu šalts un lūgums uzgaidīt līdz atelpai. Pēc pāris cūciski līdzīgām epizodēm no mana vīrieša sekoja visai loģisks priekšlikums paskatīties hokeju, uz ko es arī labprāt piekritu. Ziniet, pēc tādas dramatiskas notikumu gaitas, man ir jāpriecājas, ka šamējais vienkārši nepagriezās uz sāniem un netēloja tūlītēju miegā iekrišanu.
Jāpiebilst, ka vismaz vienu solīto funkciju šī izklaide piepildīja - pasmējāmies no sirds.
Tā kā, mīļās dāmas, ja kādreiz gribas iepriecināt savu otro pusīti, izvēlieties laika pārbaudītus un drošākus avotus, savādāk, nedod Dievs, vēl padomās, ka tas ir tāds sava veida drastisks mājiens uz šķiršanos.

(Poli)klīnisks idiotisms.

Patiesība, ko tagad grasos celt jums priekšā, ir šokējoša - es biju stulbs bērns. Un, kā varbūt arī pamanījāt, nekas daudz arī nav izmainījies. Nesen ar mammu pie siltas tējas tases nedaudz ierēcām par manām bērnības dīvainībām un dažādiem apkaunojošiem atgadījumiem, kurus, kā par brīnumu, es nemaz neatceros, bet spriežot pēc visa, puspilsētbedre piemin vēl šobaltdien. Viens no tādiem ir bijis vietējā zobudaktera apmeklējums - mazais Šnapijs, vēl neapzināti, bet visai pamatoti nobijies no tāda notikumu pagrieziena kā kaut kāda krīpī vīrieša gumijotajām rokām savā, uz to brīdī, visintīmākajā vietā (nepareizi tas viss skan!), pēc aculiecinieku stāstiem, ir ne tikai spārdījies, raudājis un skrējis klāt pie nepazīstamiem cilvēkiem, lūdzot palīdzību aizbēgt no nenormālās vecenes, kas te cenšas mani ievilkt izsūtījumā uz 215. poliklīnikas kabinetu, bet arī, beidzot tur nokļūstot, apgāzusi tumbiņu ar visiem biedējošajiem zobārstniecības rīkiem (uzvara pār ļauno) un tādējādi nogāžot no kājām šo pašu "labsirdīgo" zobu onku, un piedevām arī iespērusi viņam par kājstarpi. Cik mīļi.
Bet ne jau par šo jauko neražiņu ir šis raksts (domīgi noslauka nostaļģijas asariņu). Lieta tāda, ka nesen, vajadzības spiestai, Šnapijam vajadzēja uz īsu brīdi spert savu varen stipro un visas kājstarpes iznīcinošo kāju atpakaļ vietējā poliklīnikā, un kas tad tika sastapts? Kā nu nē. Ne jau nu vienkārši sastapts. Pateicoties ūber siltajam uzsaucienam no apkopējas puses ("Svaigi mazgāts, mļēeee!"), Šnapijs, pēc dabas ļoti bailīgs un ne visai veikls zvērs, uztraukumā atsprāgot atpakaļ, nejauši, atkārtoju, NEJAUŠI aizķērās ar kāju starpbeņķu mistiskajā telpā, un, cenšoties izkļūt no to spēcīgā apkampiena, visā spēkā rāva... un atsita to pret jau pazīstamu matēriju jau jums pazīstamā zobu daktera kājstarpē.
Par reakcijām nerunāsim (pieminēšu tikai, ka to lapeli, pēc kuras biju atnākusi, ta arī nedabūju), bet sev esmu nosolījusies labāk samazināt šokolādes patēriņu, ieguldot nākotnes zobu veselībā. Kas to lai zina, kāds dakters pagadīsies.

Es un manas kontroversiālās attiecības ar Roulingas jauno grāmatu.

46

Tā pastulbi, pat nezinu kā iesākt. Drīzāk vajadzētu uzreiz pabrīdināt, ka šis ir vasaras beigu iezīmēšanas un savā ziņā pirmspienākumu sākšanas ieraksts, tāds neliels apkopojums, kas tad tik garlaicīgs un stulbs, vai arī interesnts un ne-tik stulbs noticies kopš pēdējās reizes, kad biju šai vietnē.

Tātad, ne hronoloģiski, bet svarīguma ziņā - es beidzot satiku Joannu (nezinošajiem - tā ir super jautra, jauka, gudra, interesanta, bišķi pasista un ārkārtīgi man mīļa persona, satikta iepriekš tikai interneta plašumos). Nebija īsti plānoti, vienkārši sakritības dēļ ciemojos Polijā un, konkrēti izsakoties, Krakovā un būtu bijis grēks nesatikties. Un šī "satikšanās" izvērtās par nedēļu ilgu totāli bezjēgā pavadītu laiku. Bezjēgā un, iespējams, pašā labākajā bezjēgā, kādā nācies būt. Tas ietvertu sevī, nakts pastaigas uz Starbucks, bruģa šlīfēšanu, neprātīgu dziedāšanu un dejošanu līdz pārgurumam mīļāko izpildītāju un pat ne-mīļāko pavadījumā, simts reizes pārskatīto Suits un How I Met Your Mother epizožu "ieskaņošana", ēst gatavošana (kas izvērtās par traģisko "this goes out of the window or in the trash bin?"), ilgas un filosofiskas sarunas uz balkona, smiešanos līdz asarām un ļoti, ļoti, ļoti daudz īsto asaru šķiršanās brīdī. Ziniet, par tādiem cilvēkiem saka, žēl, ka nevaru paturēt sev. Eh, laba bij nedēļa!

Par pārējo var teikt - augļu salāti. Bija dienas kā persiki. Jeb izcilas, bet reti sastopamas. Bija ābolu dienas. Pārāk ierastas un tāpēc neinteresantas, nu, varbūt arī tāpēc, ka pārāk bieži sastopamas. Tad bija jogurts - kaut kas tāds, kas vilkās visā garumā, kaut kādā štellē sastūķējot to visu kopā. Droši vien attieksme - nedaudz pamainījās. Vecie draugi, jaunie draugi, vai vispār draugi? Šogad biju egoiste un iemācījos izlikties, ka esmu aizmirsusi par to. Tur jau laikam bija tā esence, kopumā tīri neslikta, ja godīgi. 

Un noslēgumā varu minēt, ka esmu pilnīgā nopietnībā gatava apņemties šo pienākumu gadu izturēt godam. Nē, pat ne izturēt - izdzīvot. Tā, bez īpaša satraukuma, bet ar apziņu, ka vajag. 

Lai visiem jauks vakars, sapērcieties klades un burtnīcas, iztīriet rakstāmgaldu no vecām lapelēm un pamēģiniet noskaņoties tādam joku darbam. Jo taisnība vien ir, viss ir tikai tik slikts, cik sliktu mēs to vēlamies saskatīt (:

45

Mani ļoti sarūgtina cilvēki, kas... nē. vienkārši, mani ļoti sarūgtina cilvēki.
Kāda loģika ir pārmest man aizvainojumu par to, ka uzvedies kā totāla ignoranta cūka, atļaujies pielīdzināt mani sazin kādiem frīkiem un noziedzniekiem, mainot šurpu turpu savus "ārkārtīgi racionālos" argumentus, un tas viss par ko? Par to, kas tevi vispār nekādā šūmē neskar un skart nevajadzētu? Homofobija ir ļoti nepareizs vārds, jo tā nav fobija, kur nu, kādas bailes? Tas ir vienkārši cilvēku stereotipi un iestīvējušais konservatīvisms attiecībā uz lietām, kas viņus vispār neskar. Vai nav ironiski? Ja vismaz būtu kāds racionāls iemesls šīm tizlībām... nē taču, vienkārši stulbums augstākajā pakāpē. Es tādu cilvēku sev par draugu neizvēlētos. Pat par ienaidnieku nē. Vienkārši atceries - ja esi rasists, homofobs, seksists, šovinists, vai, īsāk sakot, idiots - mums nav pa ceļam. Pat nemēģini mani nosodīt vai mēģināt pārliecināt par savu taisnību. Es ar tevi nestrīdēšos (ja nu vienīgi tas nepāries uz personībām), bet kontaktēties arī negrasos, kamēr vien neiegādāsies sev kādu lieku smadzeņu pāri, ibio.

44

childfree movement
Divi vārdi, kas sevī ietver gandrīz visu, ko es varētu raksturot tikai kā gandrīz ideālu dzīves izkārtojumu ar izvēles brīvību un absolūtu laimes sajūtu, mostoties no rīta. Mātes instinkta trūkums mūsdienā droši vien nav nekāds lielais retums, bet manā gadījumā to varētu drīzāk apzīmēt kā mātes instinkta neesamību kā tādu vai, visdrīzāk, pat nedaudz no kaut kāda beznosaukuma instinkta, kas nezināmā kārtā sātaniskā pantsmērā čukst ausī bēgt klātesot jebkuram cilvēkam, kas jaunāks par 13 gadiem. Un bēgt ir labākais situācijas risinājums (neesmu diez ko zinoša jurispudencē, bet esmu pārliecināta, ka par bērniem dod vairāk, if you know what I mean). Nu nevaru es ziedot savu dārgo laiku un uzmanību kaut kādam sīkam šmucim, kas pat savas vēlmes nevar normāli formulēt. Lūk pienāk tāds briesmonis pie tevis, noguldzina kaut ko savā mēlē un egoistiskā bļaura manierē lūkojas uz tevi it kā ņirgājoties, "ahā, nu tik neizdari man pa prātam un sarīkošu kaķu koncertu". Es bērnus nesitu. es vispār esmu miermīlīgs cilvēks pēc dabas. bet ko tev no manis vajag, velns ar ārā?! Noslaucīt puņķus vai dirsu, atnest mantiņu, ielikt rokā, parādīt kaķi, nomocīt kaķi, nodziedāt šūpuļdziesmu, sabāzt ar rijamo, nomasēt pēdas vai iztīrīt zobus, sataisīt klizmu un aizsūtīt gulēt, KO? Reiz man jau bija teikuši, ka es būtu lielisks ģimenes cilvēks. O jā. tāda ūber krutā mammīte, kas guļ līdz divpadsmitiem, tad izrāpjas no migas, lai sadabūtu rijamo un dodas atpakaļ. Nemaz nerunājot par to kārtību, kas valdītu visapkārt.
Pat nesaki, ka jūti līdzi manam topošajam vīram, jo es nu bez liekiem pārspīlējumiem esmu tas cilvēks, kas šim nelaimīgajam jūt līdzi visvairāk.

43

Pamodos astoņos, lai atgrieztu dārgajai skolai ķīmijas grāmatu, kas nemaz nav tik nobružāta, kā par to varētu padomāt, secinot pēc bibliotēkāres negantā skatiena un vēl, rakstot šo, atcererējos, cik ļoti man nesimpatizē cilvēki, kas nepareizi raksta vārdu "bibliotēka".

Slikti padomi.

Biju domājusi reiz pabeigt to 100 foršo lietu sarakstu, bet nekādīgi nepietiek laika, atmiņas un arī nedaudz izdomas, tāpēc šinī vietā, kur tam vajadzētu būt, vienkārši salikšu tā saucamo Best Of the Best kartotēku - grāmatas, filmas, mūziku, kas īpaši priecējušas kā jaunatklāti 2012. gadā (un pat neiedomājies smieties par aprobežotību - kas attiecas uz filmām, vēl joprojām dzīvoju iepriekšējā gadsimtā jeb viss, kas nedeg, nav steidzams. Būs arī vecāka gadagājuma eksemplāri, tāpēc jau ne sliktāki). It kā tā, ceru, ka būs noderīgs vismaz kaut kas!

GRĀMATAS || Metjū Pērls - Dantes klubs; Hārpera Lī - Kas nogalina lakstīgalu; Entonijs Bērdžess - Mehāniskais apelsīns; Arturs Konans Doils - Stāsti par Šerloku Holmsu, būtībā jebkurš šī autora darbs par Holmsu ir ļoti labs - galvenais, lasīt hronoloģiskā secībā; Kurts Vonnegūts - Māte nakts; Harukami Murakami - Norvēģu koks; Gēte - Fausts; Stīvens Kings - Naktsmaiņa; Edgars Alans Po - Krājums, šis ir trijos sējumos, bet noteikti vērts, lai gan, ja nepatika pirmais - pie pārējiem klāt neķeries; Hanters S. Tompsons - Bailes un riebums Lasvegasā; Kārlis Vērdiņš - Ledlauži, modernās dzejas cienītājiem; Luīze Velša - Montāžas telpa; Gundega Repše - Bāreņu nams; Kristela Caherte - Mēs atkal satiksimies manā paradīzē

FILMAS ETC || Hard Candy (2005); Moonrise Kingdom (2012); The Darjeeling Limited (2007); Inglorious Basterds (2009); (500) Days Of Summer (2009); The Great Gatsby (2012); The Breakfast Club (1985); Donnie Darko (2001); Shaun Of The Dead (2004); Scott Pilgrim vs. The World (2010); That '70s Show (1998 - 2006); The Girl With The Dragon Tattoo (2011); Sherlock BBC (2010)

MŪZIKA || šeit gan būs lielāks manu komentāru skaits oo tātad:

• pirmkārt jāmin William Beckett - jā, jā, tas pats no emo tirliņiem, mainījies uz 180 grādiem, bet palicis uzticīgs idoliem, vien "Girl, You Shoulda Been A Drummer" kliedz pa gabalu, ka Bobam Dilanam ir uzradies cienīgs pēctecis. Walk The Talk EP tāds diezgan viegls gabals, tāpēc laikam tā patīk. Būtībā, iesaku no sirds.
• Patrick Stump - no tās pašas operas. Ja teiksi, ka esot pusaudžu bacilim, nepatika Fall Out Boy - neticēšu. Te tas pats stāsts kā ar iepriekšējo - atbrīvojoties no klišeju skavām, rāda klasi. Soul Punk ir PAVISAM kas savādāks no visa, ko jebkad būtu iespējams sagaidīt no diezgan sūdīgas tīņu poproka grupas (varbūt tādēļ, ka aizgājis pavisam citā virzienā?). Lai nu kā, ļoti iesaku noklausīties visu Soul Punk no sākuma līdz galam - kvalitatīva deju mūzika. sāc ar Run Dry (X Hearts X Fingers) un Explode. 
• Kasabian - pilnībā atklājās manam skatījumam tikai šogad. Jebkurš, kurš viņus jau tika dzirdējis, sapratīs, kur tas suns aprakts - Serdžio hipnotiskajā dziedāšanā, rupjajā pasniegšanā, mikslī no kvalitatīva roka ar psihodēliju - vai varbūt viss kopā? Būtībā iesaku pamēģināt ar jaunāko Velociraptor!
• The Vaccines - vēl viens lielais vārds, kura valdzinājums manām ausīm tikai šogad tapa skaidrs. Nu vienkārši labie, bez komentāriem.
• un visbeidzot jāpiemin fun. - un ne jau tāpēc, ka katrs sevi cienošs hipsters tagad dzied līdzi toniiiight we aaare yooooung, bet gan tāpēc, ka viņi ir tiešām sasodīti labi, un tādi bija jau pirms Some Nights ēras. Tāpēc - nedaudz aizirsīsim par komerciālo veiksmi (lai gan tālu ne viss, kas zināms vairāk kā 10k cilvēkiem, ir kaka), un savos mūzikas atskaņotājos paturam tieši Aim And Ignite. Garšīgs gabals.

Tas laikam būtu viss, kaut ko līdzīgu varēs sagaidīt arī gada beigās (ir tač jāievieš kāda noderīga tradīcija), un gan jau šim sarakstam pievienosies kas jauns. Tikmēr, lai tev jauka pirmā vasaras brīvlaika diena!

42

Šodien skolā kārtīgas 3-4 reizes dzirdēju mazās un arī ne tik mazās klases runājam savā starpā, protams, arī strīdamies. Lai ko teiktu pesimisti-reālisti, par jaunās paaudzes notrulināšanos un degradāciju, cinisma gan viņiem netrūkst. Viens no populārākajiem apcelšanas veidiem, mutiskajiem, ir nosaukt kādu par dauni.

Jā, forši, tu gan esi viens asprātis, vārdiski apveltot kādu ar diezgan pasmagu diagnozi, bet ne jau tur tā lieta. Savulaik es visai aktīvi darbojos Sarkanā krusta brīvprāšos un bieži iegriezos vienā jaukā namā Daugavpils nomalē, kur dzīvoja 11 gadīgs puika, slimojošs ar Dauna sindromu, un ziniet ko? Slimība nebija smagā formā, bet tomēr visai pamanāma; par spīti tam, viņš visai aktīvi baudīja dzīves labumus. Dienas režīms sastāv no attīstošajām spēlēm, tv un datora, netrūkstošas audzinātāju uzmanības un draugiem. Viņš neiet skolā, bet zinātkāres netrūkst, tas gan. Viņš sirsnīgi priecājas par jauniem draugiem, un, godīgi sakot, ir viens no atvērtākajiem cilvēkiem, ko man nācies satikt.

Tāpēc, ja izdzirdu kādu sakām "kas tu, daunis esi, vai?", tad neviļus pārfrāzēju par "tu esi sasodīti laimīgs un dzīvespriecīgs cilvēks, vai zināji".

Tā lūk.

She's ALIVE!

Te nu tas ir! Šnapijs, bez vēsts pazudušais uz velns-sazin-cik mēnešiem (brutāli sakot, pusgadu) tomēr ir dzīvs, sveiks un vesels, par vareno tīmekli galu galā pagalam neaizmirsušais un kaut ko sacīt gribošs. Lūdzu stipri nesist un spēcīgiem vārdiem nemētāties, bet gan vienkārši papriecāties par kārtējo verbālo caureju (oh fuck), kas šajā situācijā ir vienīgais, ko varu piedāvāt.

Tātad - kādā ellē ratā tad es šlandījos, ka nevarēju piestumt savu pēcpusi pie datora un uzdrukāt kaut ko ārkārtēji stulbu mīļajiem cilvēkiem, kas rāda ar pirkstu un smejas par maniem centieniem blogot. Iemesla nav. Es vienkārši... aizmirsu par šīs vietnes eksistenci. Ārsti saka, ka Alcheimers, draugi, ka iedzimts, bet būtībā doma skaidra. Jā. Biju tik ļoti aizrāvusies ar dzīvošanu, ka vienkārši neatlika laika pat atcerēties par tādas sīkas un stulbas idejas kā kārtējā tastatūras grabināšana visu sīki aprakstot. Cerams, ka tikšu piedota.

Tad otrām kārtām - žēlīgā debess, es gan esmu bijusi totāla idiote kādu laiciņu atpakaļ. Vistuvākajā laikā šo vietni gaida čotkās pārmaiņas, sākot ar dizainu, par kuru vienalga neviens neuztraucas, un beidzot ar pašaprakstu, kas ir tik neglābjami novecojis, ka gribas kā strausam no kauna iecementēties tuvākajā betona grīdā.

Un visbeidzot, jūtu ārkārtējas šausmas, ka esmu laidusi garām ne tikai rakstīšanu, bet arī lasīšanu. Pēdējo stundu pavadīju dzenoties pakaļ vējam jeb lasot visus jūsu ierakstus, kurus vēl nebiju (atkal, šī paša stulbā iemesla dēļ) izlasījusi. I'm a bad fan. Tomēr jau atkal, cerams, ka stipri nesitīsiet.

Šodien (vismaz šajā ierakstā) vēl negrasos aprakstīt ikdienas neikdienišķos atgadījumus idota skatījumā, bet varat būt pārliecināti, ka turpmāk tik sīvi vairs negrēkošu un atbildīgi rakstīšu katru, pat pašu morāli atpalikušāko domu.

Uztaisi svētkus savām ausīm un paklausies šo. Lai tev jauka diena :-)

Vasara Vl

Beigas! Jā, jā, jā, beigas, nu ir beigas vasarai - arī visiem šīgada brīnumiem, par nožēlu, bet varbūt arī par laimi. Vidusmēra latvietis uzdarbojies arī manī - mājās esmu tikai otro stundu, bet jau internetā. Saziņa ir visa centrā, jap. No vienas puses ir patīkami atgriezties komfortā un pie mīļajiem cilvēkiem, bet no otras puses - bļeģ, rīt uz skolu! Par ko, bļe?! Es atvainojos par necenzēto vārdu pārpilnību, bet man vienkārši tā ļoti pietrūka. Labi, lai tā būtu.

Lai nu kā, šis, pēdējais posts sakarā ar vasaru nav vienkārši tāds noslēdzošais posmiņs un secinājumi un bla bla bla visas tās sentimentālās herņas. Prom. Man ir jāatskaitās par gadsimta letiņmjūzeru provokāciju jebšu tās nolāpītās pakas nodošanu. Varu iepriecināt - viss nogāja kā pa sviestu. Vakardienas futbola mačā visi sūdi tika svētā mierā nodoti pašam Krisam, un man vēl pie tam tika wolstensviedri uz rokas, ftw! Viņš izskatījās diezgan, ahem, pārsteigts, un no sākuma pat bišķi neiekoļījās visā lietas būtībā, bet pa starpu ēšanai un fanošanai, paspējām nogvelzt kaut kādu huiņu par Positivus un tādā garā - katrā gadījumā, tur iekšā ir arī vēstule ar paskaidrojumiem.

Bet, zinot manu dabu, jūs noteikti jau sapratāt, ka ar to viss nebeidzās. Ņemot vērā 1. septembra ātro tuvošanos, nolēmām atpakaļ lidot ar lidmašīnu, un tā kā mūsu reiss bija nedaudz nelaikā, nācās biķi ātrāk pamest maču. Ahaha, te tev nu bija. Nē, uz lidmašīnu mēs paspējām,- tikai ar nelielu iekavēšanos, kura laikā Šnapijs sakāvās ar kādu ārkārtīgi neiecietīgu būtni, kura centās izskalot mums smadzenes par to, kas ir īsti un neīsti fani. Labi, es biju nedaudz neomā un tāpēc tā sanāca. Iztikām bez lieciniekiem (gandrīz) un bez īpaši smagām traumām (arī gandrīz). Nenosodiet, es gribēju tikai labu.

Un te nu es esmu, pēc nogurdinošās kratīšanas autobusā no māju virzienā un beidzot atvadījusies no tiem diviem plānprātiņiem, ar kuriem bija nācies pavadīt šo pusotru mēnesi.

Tas laikam arī viss. Jāsāk atradināties no šī režīma un pāriet uz everyday life mode. Atā un uz tikšanos!

P.S. Ja kāds no šejienes sagadīšanās pēc arī bija tajā futbola mačā, vai vienkārši zin kur var dabūt bildes, lūdzu ziņojiet - stulbas sagadīšanās pēc dažas dienas pirms notikuma, mūsu aparāts salūza nedabīgā veidā. Ļoti gribētos saglābt kādas atmiņas :)

Vasara V

Heisā hopsā! Cerējāt, ka pazudīšu? Ha, ka tik ne tā. Esmu atgriezusies ar jaunu sparu interneta plašumos, lai pavēstītu jaunākos notikumus afērā ar nosaukumu Eurotrip.

Tātad - kopš iepriekšējā ieraksta pagājis ne mazums laika un esam paspējuši jau ļoti daudz. Mani orgāni ir sadzijuši kopš neveiksmīgā kritiena un vispār esam baigi tālu tikuši. Pašlaik esam - bungu tremolo - saulainajā Itālijā, precīzāk sakot Milānā. Jau apciemojām Venēciju (lietains, nav sezona), Veronu, un - kas to būtu domājis? - Moltrasio. Un jā, Bellamija tur nav, pati pārbaudīju (STALKERS!). Varat teikt ko gribat, izsekotāja, apsēstā un vēl sazin ko, bet es vienkārši gribēju pārliecināties, vai nevaru izpildīt galveno misiju tā, kā pēc pagājušā Positivusa bija ienācis prātā mums ar Katrīnu, jeb apmesties uz dzīvi viņa bunkurā un izēst visu konservēto pupiņu krājumu gaidīšanas periodā. Nē, nē, īstenībā es pat netiku skaidrībā, kurā mājā viņš tur esot dzīvojis, ļaudis dažādi stāsta (jā, jautāju, un kas? Neesmu stalkeris. Neesmu.). Vieni saka, ka māja pārdota (kopā ar visu bunkuru, laikam tādam savdabīgam itāļu psiho-pārītim, ahem), citi stāsta, ka bijušā fiancee paņēmusi gādībā. Bet pilsētiņa neko tāda, kaut kas līdzīgs itāļu Rubļovkai vai Manhetenai, sauc kā gribi. Prestižs rajončiks - vīri zina tolku!

Nu jā. Tas tā par nelielo apsēstibu, bet principā pārējais - viss iet kā smērēts. Cilvēki šeit tādi jokaini nedaudz un diezgan slikti saprot angļu valodu, bet tas nav šķērslis, jo jūsu padevīgais kalps Šnapijs māk arī itāļmēli. Bišķi.

Uz atvadām neliels ieskats -

Šitā ir Venēcija. Nu krč pats saprati, ja neesi retards.

Un šitā ņamma saucas kaut kā ar tutti saistībā, ja godīgi, neesmu iegaumējusi, jo dažādās vietās to gatavo un sauc dažādi, pasniedz to jebkurā zabegalovkā, bet tas nenozīmē, ka tā negaršo kā vienradža apsvētīta debesmanna. Goda vārds, no šitā var pārtikt 367 dienas gadā (tas tā speciāli, nedomā, ka esmu dura).

Tas laikam arī viss pagaidām. Pateikt, ka esmu uztraukta par gaidāmo futbola maču Londonā, nozīmē nepateikt neko. SOON.

Ā, un vel mēs apciemosim Domu Niccu (STALKERI NĀK!), jā, bet nu loģiski, ka viņa tur nebūs, bet jā, ja būs, tad ziniet, ka es ar viņu nopisīšos (to neteicu es, par šito 5 zaļos lika Matīss).

Uz drīzu blogošanu (kaut kā tā). Ciao!

Vasara IV

Hei, kā klājas? Jā, jā, ar palagiem, zinu jau zinu, tas bija retorisks pieklājības jautājums. Mums viss iet super, ir pat labāk nekā cerējām, ja neskaita dažus starpgadījumus, kuri, par spīti visam, tomēr ar labām atmiņām pildīti.

Šķiet, vienā no iepriekšējiem ierakstiem biju minējusi, ka noīrējām divričus un nolēmām turpināt ceļu šādi. Jā. Nu, ko lai pasaku, ideja bija laba - laiks ārā šais dienās turējās pasakains un šitā

braukalējot var daudz vairāk apskatīt apkārtni, ko pa mašīnas logu ne visai sanāks izdarīt. Viss jau būtu ideāli, bet hah, nebūtu tač rakstījusi, ja būtu perfekti.

Pa ceļam uz Varšavu, kas nemaz nebija tik ilgs kā likās, man, saprotama lieta, vajadzēja izrādīt savas super-puper riteņbraukšanas skillz. Iebraucot kaut kādā mazā ciematiņā pa ceļam uz galvaspilsētu, precīzāk sakot, mēs jau bijām pavisam tuvumā, nevis jau iebraucām; lai būtu saprotamāks. Braucam pa ceļa nomali, viss kā nākas, rindiņā kā zosis. Un te pēkšņi Šnapijs

izdzird jokainu troksni sev aiz muguras, saprazdama, ka nu būs sūdi, jo tieši šitā skan gaisma tuneļa galā jeb milzīga fūra, kas visos zirgspēkos traucas tieši tev pakaļ. Izrādās, biju biķi nobraukusi no nomales un nostājusies tieši tajā posmiņā, kur mašīna tevi vēl pagalam "nenoķers", bet kārtīgi aizķers gan. Pašsaglabāšanās instinkts nostrādāja, un ar nelabiem bļāvieniem, kas sastāvēja tikai no lamuvārdiem, centos mīties ātrāk, un ko jūs domājat? Varianti ir trīs -

1. Gruzoviks mani sasniedza un nejauki ieberzēja tuvākajā kokā;
2. Es paspēju atrauties un nobraucu malā;
3. Fūra mani nepanāca, bet es tik un tā kaut kur iepisos.

... bungu tremolo... ak Dievs, tas taču ir tik acīmredzami.

Es ar bikšu staru aizķēros ķēdē un atsitos kaut kādā dzeltenā kastē, laikam miskastē, nolidoju krietnu gabaliņu, aizķēros aiz tuvākās mājas žoga, pārvēlos tam pāri un nopisos kaut kādas vecītes zemenēs. Lai būtu skaidrāks, te ir ilustrācija (samierinieties ar šo variantu, jo līdzbraucēji bija pārāk šokēti par notikušo, lai ņemtu ārā kameras):

Nu jā, kaut kā tā. Paldies Dievam večiņa izrādījās sakarīga un ilgi neko skaidrot nevajadzēja, mani ātri atkopa un tā. Tagad man uz abām kājām rēgojas tik milzīgi zilumi, it kā būtu aizgājusi uz Maskačku apkārusies zeltā un dimantos, nerunājot jau par tām ķermeņa daļām, kuras nenoslēpt aiz apģērba.

Ričuks arī vairāk vai mazāk vesels, un tagad vienīgais kas rūp, ir mans psihiskais stāvoklis. Draugi teica, ka kad viņi piegāja man klāt, es klusumā gulēju, skatījos uz debesīm, asiņoju un smaidīju. Tas biedē.

Centīšos ierakstīt vēl ko pēc iespējas drīzāk. Cheers!

41 or Vasara lll

Zinu jau zinu, ka labāk būtu aprakstīt, kas jauns notiekās ceļojumā, bet pašreiz nevaru, tiešām nevaru. Viss jūk un brūk, nejūtu pamatu zem kājām un šausmīgi gribu tikt prom no šejienes. Ne jau pašai pilsētai vai valstij kas vainas, drīzāk atmosfērai. Nav neviena, kam izsūdzēt bēdas, nav neviena, kas sapratīs, Dievs, tā vien šķiet, ka būtu pat guvusi vairāk iespaidu, ja brauktu viena. Jūtos pilnīgi ignorēta, kā piektais ritenis kompānijā, visi ir tik stulbi, nesaprotoši un uz sevi vērsti, ka bail paliek. Neesmu gulējusi jau sazin cik ilgi; nevienam neteicu, borēju, ka gribu ilgāk palasīt, bet īstenībā ar vaļā grāmatu un acīm blenzu tukšumā, pati savās domās un sapņos.

Nē, nē, uz mājām es negribu, īstenībā man šeit ļoti patīk, jā. Vienkārši... vienkārši man sāk šķist, ka piepildās ļaunākais, tas no kā baidījos; ka ne jau apkārtne izraisa manī vientulību, bet es pati sevī to izraisu, it kā norobežojos.

Es tik ļoti ceru, ka tas ir tikai garastāvokļa maiņas rezultāts. Šaubos, bet ļoti ceru.

P.S. Noīrējām divričus un nolēmām turpināt ceļu šādi, jo ar stopēšanu nekas baigi neievilkās. Pagaidām vēl Polijā, visdrīzāk, ka paliksim šeit līdz nedēļas beigām.

Vasara ll

Vasara l

Jā, tā kā nosolījos veikt rūpīgus pierakstus kopš ceļojuma sākuma un, iespējams, pat publicēt dažas debilas bildes, te nu ir pirmais ieraksts.

12. jūlijs, plkst. 11.00 - gribējām izbraukt jau pusstundu atpakaļ, bet māte daba piepeši kļuva par kuci un sāka gāzt kā no spaiņiem. Jūlijā. Pirms pusdienlaika. Pēc gandrīz visas vasaras vienā karstumā. Līt. Varbūt tā ir kāda stulba zīme, bet nu jā, stopēt šādā laikā ir ne visai patīkami, tāpēc nolēmām uzgaidīt. Grafiks būs nosists, bet galvenais ir panākt, lai vispār kaut kas izdodas.

12. jūlijs, plkst. 17.30 - aptuveni ap šo laiku mēs ar Raivja jauku palīdzību jau tiekam līdz Medumiem. Sīka, noplukusi pilsētele, kurā puse iedzīvotāju runā krieviski, otra puse - lietuviski. Bet mēs tur ilgi neuzkavējāmies, nopirkām dažas alus pudeles un konservu attaisāmo, jo savējo aizmirsām mājās, kā jau vienmēr.

12. jūlijs, plkst. 20.15 - beidzot IZBRAUCAM no šī sūda rajoniņa. Kājām nogājām krietnu gabaliņu un jau gandrīz šķērsojām robežu, līdz mūs paķēra kaut kāda piena fūra. Šoferītis jauks, lai arī latviski ne vella nesaprot. Laikam jāpierod.

13. jūlijs, plkst. ap vieniem jeb visi pārāk piekusuši, lai skatītos pulkstenī - iebraucam Kauņā. Mums šeit vajadzēja būt jau krietnu laiciņu atpakaļ, bet kaut kāda štelle bija ar riepu un bijām piestājuši uz kādām 20 minūtēm, kā arī visas zaļās pieturas. Šoferīts izlaida pie kaut kādas baznīcas, kur mēs no sākuma "ieparkojāmies" uz tuvākā zāliena, jo braukšana 4atā vienā priekšējā salonā nav diez ko patīkams piedzīvojums kājām. 15 minūtes izvingrojāmies, izpakojām kartes un devāmies meklēt mūsu naktsmītnes devēju Kornēliju. Pie viņas bijām kaut kur divos, bišķi papļāpājām un devāmies pie miera.

13. jūlijs, plkst. 12.00 - paēduši un izgulējušies dodamies relatīvā ekskursijā pa Kauņu. Nobraucām dažas pieturas pa zaķi, nopirkām kaut kadu jokainu lietuviešu kūku, kas garšo pēc olām ar cukuru, paspēlējām mūziciņu ceļmalā un paēdām ņammīgus cepelīnus. Šī vieta īstenībā ļoti atgādina Daugavpili, visi runā krieviski un saprasties ir diezgan viegli.

13. jūlijs, plkst 17.00 - sastopam jauku latviešu pāri, kas drīzumā izbrauc uz Viļņu, sapakojamies un dodamies ceļā.

14. jūlijs, tagad - jau krietnu laika sprīdi esam šeit, bet tirgū vēl nebijām. Pārsteidzoši. Plānos ietilpst palikt šeit līdz rītdienai, noskatīties Hariju Poteru un meklēt braucējus tālāk. Nākamā pietura vēlami Belostoka Polijā.

Kā redzat, pagaidām nekā īpaša. Kopumā esam ienesuši Lietuvas Republikas valsts kasē krietnu summiņu, jo šeit ir nežēlīgi karsts, visu laiku gribas dzert un sabiedriskais transports šeit ir nežēlīgi dārgs. Principā ļoti forša valsts, cilvēki jauki un atsaucīgi, pat karti gandrīz neizmantojām. Naktsmītni Viļņā atradām momentāli, tie paši ļautiņi, kas atveda, izkārtoja mūs pie saviem radiniekiem. Vienīgais, kas pagaidām uztrauca ir atpalikšana no grafika - pēc plāna mums jau vajadzētu izbraukt uz Poliju. Bet, kā saka, imprvizācija dod dzīvei garšu!

Centīšos rakstīt pēc iespējas biežāk, bet būs pagrūti, jo internets šausmīgi bremzē.

Cheers!