31

Tukša kafijas bundža. Vaļā, vaļā, laid mani vaļā! Viņus arī laid vaļā, atlaid sakļāvienu, atlaid savtību nenormālo, laid vaļā! Bet gaisa pietrūkst joprojām, un miglains aizkars jau acu priekšā plīvo. Tas būtu asaras vai neprāts? Grāmatu lapas izčākst, nekam vairs nav jēgas, burtu rindiņas, stabiņi, rindiņas, stabiņi... Ak vai, un bioloģijas klade. Pirmā šizofrēnijas pazīme: tu nezini šizofrēnijas pazīmes. Tad jau labi. Dusmīgās skavas atlaižas. Iesi? Nē? Nu kā gribi. Tas nebija sapnis vai iedomas? Viņš runāja ar mani, viņš mani pamanīja? Ak, nu nepūlaties taču tik ļoti, Jūsu Majestāte, es bij' viens mazs nieciņš, kuru jāspiež, jātur - pat nezinot par tā eksistenci. Un būtībā nav jāskatās un jādzird tā kliedzienus un asaras, pavēlniek. Tas knislis vienalga šeit ir labprātīgi. Labprātīgi? Nu nē. Neesmu taču šizofrēniķis, pazīmes atceros. Varbūt vienkārši vājprāts?

Principā jā. Viena tukša frāze, izmesta steigā, un es jau gar zemi. Labs darbs, kas padarīts, Jūsu Majestāte, jo tagad nav jegas zvaigznes skaitīt. Jāskaita bundžas. Viena, otra, trešā... Pag, nē, šī ir tukša, neskaitās. Jums vajag? Man nē. Man tāda jau ir.

30

Viņa gāja pa ceļu, slidenu taku. Kādēļ? Kāpēc? Visas domas jaucās pa galvu. Jāsaliek viss pa paluktiem, pa plauktiņiem; nedrīkst ļaut tām sabirt un sakrist vienai uz otras. Jau tā ir haoss, kur nu vēl vairāk. Bet taka drīz izbeigsies, un ko tad? Jābēg, jāskrien, jāļaujas. Jāļaujas kam? Nav ne jausmas. Īss, kodolīgs vārds izraujas no viņas lūpām, un ak, - lai cik ironiski tas neskanētu, pat vienkārši no malas vērojot situāciju, viņa izlaida mazu smiekliņu par tā nobeigtību. Kāds vārds? Kas par vārdu? Nav svarīgi, viņai jau vienalga. Un vieglāk nepaliek, un tikai grūtums ap sirdi satumst kā biezie mākoņi virs galvas. Nē, nē, tikai ne lietu! Kaut lāses sasaltu pa ceļam cietās krusas bumbiņās un ar nāvējošu spēku triektos visos, visā... Arī viņā. Jo nav jau svarīgi. Ir vienalga. Un vairs nedrīkst domāt - lai nesagāžas domu plauktiņi. Tā riskēt nedrīkst. Un tikai viena vientuļa doma izsprūk pa pieres kaktiņu, izlaužas, itkā tai jānāk pasaulē. Doma par to, ka viss ir sajucis vienā čupā, plaukti sagāzti un domas sajaukušās. Tāpēc jau arī ir tik grūti - nevar saprast, kas sliktāks - vai grūtums ap dvēseli, vai tukšums ap to. Vai nav vienalga? Tik un tā tas nebūs gaidītais; būs tikai vilšanās.

29

It's better to do everything by yourself.

Viegla sajūta. Pamats zem kājām pajūk. Kāpēc? Nav jau jēgas. Sīkumi, ikdienišķīe sīkumi veido pasauli, kas griežas; bet šis nav ikdienišķais sīkums. Tas varētu pat būt mikroskopisks elements, kas ieņem visai interesantu pozīciju manā dzīvē, izraibina garus vakarus un dienas, bet nebūtu nekas tāds, bez kā iztikt nevar. Vienkārši tā bija pārliecība, jā, I'm special, jā, I'm interesting, jā, es esmu ko vērta. Muļķības. Kārtējais dienassapnis, kuram nav lemts piepildīties. Bet varbūt es vienkārši par tuvu visu ņemu pie sirds. Jo šis nevarētu būt, nē, - nedrīkstētu būt nekas tāds, kādēļ jāpajūk grīdai vai jāstatricinās pamatiem. Nekas nav mūžīgs, un tu taču to zināji, mazā, naivā meitene.

Bet sāp jau vienalga, vai es būtu maza un naiva, vai pieaugusi un spēcīga...

Internetā ir pilns ar atsaucēm par "Nāves dāvestiem", bet es vēl joprojām neesmu to noskatījusies.

Tas tā, iesākot mūžīgo tematu par Hariju Poteru. Sick movie, sick book, bet jāatzīst ir viens - kad pirmo reizi paņēmu rokās grāmatu par puisēnu, kurš izdzīvoja, nemaz nedomāju, ka kādreiz tik ļoti pārdzīvošu par to, ka netiku uz pēdējās grāmatas 1. daļas ekranizēšanas pirmizrādi. Bet es ne jau tik ļoti pārdzīvoju to, ka netiku tieši uz pirmizrādi, cik ļoti mani kaitina tie pārgudreļi, kuri, noskatoties filmu, uzreiz uzskata par savu pienākumu veikt kinokritiķa lomu un mēģināt aplauzt kaifu, pastāstot/parādot/uzrakstot dažas ainas no filmas un spilgtākos momentus. Žēlīgais kungs, vai tiešām līdz pat otrdienai man nāksies strauji vērt cieti acis, pamanot katru HP postu kādā blogā vai attiecīgu kadru no filmas? Padomājiet taču, cilvēki, jums jau arī nepatiktu, ja kāds jums izstāstītu visinteresantākos momentus no filmas, kuru neesat redzējuši. Acīmredzot kādam tas sagādā slimīgu apmierinājumu.

Un tagad, kad saprotu, ka nākošā gada jūlijā oficiāli beigsies mana bērnība, uzskatu par svinīgu pienākumu vēl aizrautāk gaidīt vēstuli no Cūkkārpas. "LOL", kā teiktu daži labi.

28

Sveicināti šai ne-saulainajā dienā. Precīzāk sakot, jau ir vakars, un tieši tāpēc arī ne-saulains, bet kurš gan skatās uz laiku?

Pēdējā laikā esmu pamanījusi nelielas absurda noslieces savā galvā, nekādīgi nevaru pierast pie ziemas laika, astroloģiskajā tai nozīmē. Tik agri paliek tumšs, ka rodas jokaina pazušanas sajūta, itkā pēkšņi zem kājām paveras mistisks multeņu-kosmiskais-melnais caurums, kurā būtu pavisam viegli izzust, bet tajā pašā laikā arī drusciņ bail.

Arī vispopulārākais mindfuck veids pašlaik ir savas eksistences augstākajā punktā. Esmu gandrīz vai pilnīgi pārliecināta, ka skolas programma izlaiduma klasēs ir izveidota pēc parauga "how to send student's brain to zetas". Pēc kā spriežu? Pēc tā, ka nabaga cilvēki tiek nokrauti līdz tādam stāvoklim, ka neatliek laika pat bezspēkā iekrist gultā, apskaujot mācību grāmatu, un izdvest moceklisku "apistenc". Protams, vēl jau atliek arī vienkārši sūtīt visus 3 mājas tālāk un turpināt tālāk savu jautro pastāvēšanu, bet ko tādu laikam var atļauties tikai tādi bezatbildīgi mudaki kā es.

Un vēl man nav ne mazākās sajēgas, kāpēc es pievienoju tieši šo attēlu, ar šo kaķi-piedzīvojumu meklētāju. Laikam jau tāpēc, ka mazliet atgādina par brīvību, kuras tik ļoti pietrūkst.

Unintended Live @ Gultas_Estrāde

27

Šis laikam būtu tāds loģisks turpinājums 26ajam ierakstam un manām kulinārajām izvirtībām. Tātad, lieta tāda, ka šodien virtuvei atkal nācās paciest manu ilgstošo klātbūtni - jā, jā, zinu, ka tā jutās neērti kopā ar mani, bet ko nu padarīsi.

Iesākšu ar to, ka maizi vispār neēdu. Nekad neesmu ēdusi, un, visdrīzāk, nekad arī neēstu, jo pilnīgi neredzu jēgu maksāt par ogļhidrātiem, kas vēlāk "nosēžas" uz vidukļa, gurniem un pārtop par liekajiem kilogramiem. Turklāt maize man nekad nav tā īsti garšojusi. Tomēr es ne velti iesāku rakstīt par maizi, vai nē? Nu, lūk, šodien iegāju virtuvē, apņēmības pilna un apbruņojusies ar lakatiņu, priekšautu, daudzām bļodām un karotītēm-nazīšiem-dakšiņām un ar iznīcinošu skatienu pētīdama visas atrodamās izejvielas, domādama, ko lai pagatavo. Pankūkas pēc vakardienas jau negribējās, bet vēlējos paeksperimentēt ar mīklas izstrādājumiem, kā rezultātā radās ideja par māju baltmaizes pagatavošanu. Recepte bija ļoti viegla, tomēr, pateicoties slinkumam, nolēmu cept nevis veselu klaipu, bet 6 bulciņas bez pildījuma, vienkārši mazi klaipiņi. Tas bija pārsteidzoši ātri un pat viegli, tas gan jāatzīst. Toties cik garšīgi! Mīkstas, siltas maizītes, uz kurām var uzsmērēt ievārījumu, medu vai vienkārši sviestu - ak, tas bija brīnumaini!

Tagad vēl joprojām negribu pirkt maizi. Tagad es to cepšu pati, katru sestdienu. Ļoti atbildīgs pasākums, bet es jūtu, ka šai kulinārajai epopejai vēl ne drīzi pienāks izskaņa :)

Pie reizies padalīšos ar maizīšu recepti, kas īstenībā bija 2 klaipiem domāta, bet es vienkārši sadalīju mīklu 12 vienādās daļās, lai ātrāk izceptos. Pēc vēlēšanās var samazināt ingredientu daudzumu uz pusi, kā to darīju es, tad, attiecīgi, sanāks viens klaips un 6 bulciņas.

• 600 g kviešu miltu
• 1.5 tējkarotes sāls (11 g)
• 37 g sausā piena
• 3 ar ceturtdaļu ēdamkarotes cukura (46 g)
• 2 ēdamkarotes rauga (6 g)
• 1 ola
• 46 g sviesta
• 1.5 glāzes ūdens (360 ml)

Samaisi sausās sastāvdaļas, pievieno pārējo, un maisi kombainā 6-8 min. Mīklai jābūt maigai un drusciņ lipīgai. Ieeļļo bļodu, ieliec tur mīklu, aizsedz ar plēvi un atstāj uz pusotru-divām stundām, kamēr mīkla dubultosies apjomā. Pēcāk sadali klaipos vai maizītēs, atstāj uz 20 min. Nedaudz pasit klaipiņus ar plaukstu, lai iziet gaiss un atstāj uz 60-90 min. Apsmērē ar olu, apber ar sezama sēkliņām. Klaipus cep 40 min 180°C , bet bulciņas - 15 min 200°C temperatūrā. Labu apetīti :)

26

Vakar bija viena no lieliskākajām dienām, ko atceros. Divvientulībā ar sevi, un vēlāk pievienojušos mammu, okupēju virtuvi un kopš ilgiem laikiem beidzot sāku gatavot! Varbūt sākums nebija tik gluds, kā biju cerējusi un pankūku epopeja neliktos tik garšīga svešam cilvēkam, bet ne jau nu Dzīvnieka badīgajai vīriešdaļas ģimenei, tāpēc visi bļīni aizgāja uz urrā! Prieciņš par to, turklāt arī gatavošanas process bija visai amizants - vēl joprojām galvā skan Prāta Vētra un gribas dancāt "Rudens" ritmā vai piedziedāt "Četrus Krastus", nobārstot sevi ar miltiem un smejoties par mīklas notraipīto galdu :)

Šodien droši vien arī kaut kas garšīgs taps, jo atklāju priekš sevis pagalam jauku izklaides veidu - virtuves eksperimentus radio pavadībā. Jums arī iesaku šajās negarajās rudens brīvdienās uzcept/uzvārīt/sasautēt kaut ko ņammājamu saviem mīļajiem :)

100 atklājumi. Apvienojums & Turpinājums.

• Ilgi klausoties tikai vienu austiņu, ausī rodas jocīgi nepatīkama sajūta.
• Tu vari uzskatīt sevi par īsteni skaistu cilvēku tikai tad, ja tev nav kauns parādīt savu pases bildi.
• Veidojot savu pirmo e-pastu 11 gadu vecumā tu noteikti izvēlēsies pašu muļķīgāko nickneimu, kuru atļausies nomainīt tikai pēc vidusskolas.
• Putojot jebko mikserī, labāk ir uzlikt vāciņu.
• Pirms dauzīt TV un krist histērijā kāpēc tas nedarbojas, vajag pārbaudīt, vai viņš ir iesprausts rozetē.
• Stīvens Kings ir ģēnijs.
• Lasot grāmatas par Hariju Poteru neviļus saproti, ka sapņi būt par burvi/raganu nav nemaz tik šizofrēniski.
• Ja tavas bildes apakšā nav komentāru, tipa "saulīt, tu esi perfekta :**", tu automātiski tiec pieskaitīts pie cilvēkiem, kuru albumu komentēt nav jēgas.
• Kurta Kobeina balss nomierina nervus.
• Ja katru vakaru tu paskaties saulrietu uz balkona, tu kļūsti par 20% sentimentālāks.
• Apziņa, ka tev ir bijusi taisnība, ne vienmēr ir tā patīkamākā - netiecies pēc tās.
• Dažiem cilvēkiem ir spēja sabojāt pat to, ko uz pirmo brīdi, šķiet, nav iespējams sabojāt, tobiš interešu izpildījumu.
• Kafija + Darbs naktī = Gandarījums.
• MTV Europe ir tas pats, kas MTV U.S. (jeb dirsa augstākajā pakāpē), tikai ar skaistu britu akcentu ziņu laikā.
• Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām (c).
• Tie, kas parasti citē debīlus tekstus par mīlestību, parasti nemaz nezin par to, kas tad īsti IR patiesa mīlestība.
• Pamēģini uzrakstīt epifāniju, un turpmāk tu vēlēsies izteikt savas domas un pārdzīvojumus tikai tādā formā.
• Ja sāp sirds, tad jāiet pie ārsta.
• Laime ir neziņā.
• "Kings of Leon" rullē. Vienkārši rullē.
• Piektdiena vasarā vai brīvlaikā tiek aktualizēta nepamatoti un pilnīgā bezjēgā.
• Tu jūties tik nožēlojami, kad izpildi supergaru un supersarežģītu matemātikas piemēru, bet beigās izrādās, ka esi to izpildījis nepareizi.
• Kad tu pamaini savas domas par cilvēkiem, viņi nez kāpēc uzskata, ka esi uz tiem apvainojies.
• "Lays" čipsus ar marinētu gurķu garšu spēj pieveikt tikai izredzētie, bet no tā jau viņi nepaliek negaršīgi.
• Sniegs atgādina par Ziemassvētkiem, bet Ziemassvētki par ģimeni. Kopumā sanāk, ka sniegs atnes laimi.
• Tie, kas asociē izklaidi ar alkoholu ir nožēlojami, bez aplinkiem.
• Melnbalti termosi pēc izskata atgādina pingvīnus.
• Jauns kurpju pāris neizmainīs dzīvi, bet uzlabos tavu attieksmi pret to.
• Prāts nespēj mūs glābt no tām muļķībām, kuras sastrādājam garastāvokļa iespaidā (c).
• Ja ziemas laikā paķerstīsi sniegpārsliņas ar mēli, es tev personīgi uzdāvināšu konfekšu kasti.

25

Sniegs ir gandrīz pilnībā nokusis un visa tā burvība arī - ir palikušas tikai nelielas peļķes, vietām splapjdraņķis, un vieglas skumjas - kā nu bez tām. Šī sajūta atšķiras no tām skumjām, ko parasti jutu - tieši tāpēc pirms šī vārda lietoju apzīmējumu `vieglas`. Atšķirība noslēdzas tajā, ka parasti, izjūtot skumjas, gribējās visus gānīt un lamāt, klaigāt un sūdzēties, vārdu sakot, vienkārši vainojot visā garastāvokļa pārliekajā mainīgumā apkārtējos - vai tie būtu cilvēki, vai laikapstākļi. Savukārt šodien negribas neko pārspīlētu darīt, negribas tērēt savas neatjaunojamās nervu šūnas, un nav pat jāsavaldās - nav tā izmisuma, nav tās nelielās satraukuma-histērijas sajūtas, kas tik ilgu laiku nebija mani pametusi. Varbūt tas tāpēc, ka tādas izmaiņas dzīvē? Pirmo reizi rudens nav nemīlīgs, bet gan tīri ciešams, turklāt šodienas neilgais, toties ohoho! - kāds sniedziņš uzlaboja garastāvokli, kaut vai uz dažām stundām. Un tam par godu es pat izdzēsīšu no datora Map of the Problematique by Muse - vairs negribas tīši nodarīt psihikai zaudējumus un izraisīt izmisumu sevī. Ko neteiksi, kļūstu pieaugušāka :)

24

Smaids līdz ausīm, izdzerta Fantastikas limonādes pudele un 3 psihas O.C. fanes, kurām patīk tēlot, ka citronu limonāde ir vodka un beigās "aizspēlēties" tik ļoti, ka garāmejošajiem cilvēkiem tiešām liekas, ka viņas ir dzērušas. Tam seko arī aplietie zābaki un vējjakas, adatainas žurkas un ezīši miglā. Es jau esmu teikusi, ka mani draugi ir nenormāli?!

Neiespējamā misija.

23

Varbūt kādam tas izraisīs smieklus, kādam - nesaprašanu, bet kādam varbūt slimīgu gandarījumu (hahā, viņa nav real fan!). Bet es tagad pirmo reizi savā mūžā klausos Space Dementia. Shame on me. Un ziniet ko, kas ir pats trakākais? Ir pagājusi jau puse dziesmas, bet man tā joprojām nepatīk. Un, visdrīzāk, arī neiepatiksies. Kaut kāda pārāk prasta, pārāk neinteresanta. Man pilnībā pietiek ar visu pārējo mushroom music, un viena dziesma vairāk, viena dziesma mazāk man neko neizsaka. Klavieres gan skan pa smuko, tomēr tas nemaina faktu, ka mana roka jau sniedzas pēc peles un vēlas izslēgt šo lieko laika tērēšanu - nu jā, jāatzīst, ka ne visas dziesmas no kāda, šķietami perfekta, izpildītāja var patikt. Lūk tā, esmu izkratījusi sirdi un beidzot izslēgusi to ausu griezēju un ieslēgusi kaut kādu Nirvanas dziesmu, kurai diemžēl nezinu nosaukumu un jau pusotru gadu mēģinu to izskaitļot. Jauki, jūtu, ka manas ausis pateicībā nopūšas.

Think positive? NOOOT.

Fuck it, fuck it, fuck it!

Nez kāpēc ieteikumi garastāvokļa uzlabošanai galīgi nestrādā, gluži otrādi, pazemina manu kaut cik palikušo optimismu līdz absolūtajai nullei. Tāds jocīgs izmisums rodas, kad klausās Glasto '10 ierakstus (nerunājot nemaz par skatīšanos). Uzreiz rodas tā stulbā sajūta, ka vienīgais, kas man un vēl pārtūkstoš cilvēkiem atliek, ir tieši skatīties, klausīties un siekaloties. Saprotot, ka IRL tur var tikt tikai pārdodot Sātanam dvēseli vai nodejojot kādam īpašam cilvēkam boogie-woogie deju Pikačū tērpā, fonā skanot kādai "it could be wrong, could be wrong!" pozitīvi skanošai, smieklus un nožēlu raisošai frāzei, kas periodiski atkārtojas, un liek domāt par blondumu, dzeltenām biksēm un banāniem. Murgs.

Rakstot šo ierakstu un domājot par šo pozitīvo frāzi, neviļus pasmaidīju. Pārslēdzu uz jau ierasto the big screens, plastic-made dreams ritmu un sasmējos par kaut ko, kas nežēlīgi atgādina par ļoti mīļu cilvēku.

-Belanholijs vai Hohdrāts?

-Nē, karbonāts!

-O.O

Izmisīgi un paranoiski. Labā nozīmē :)

Happy birthday, John!

22

Dažreiz tā vien gribās ar lāpstu aiztaisīt muti visām tām drukas kļūdām pasaules vēstures vīstoklī; bet lai nu tā paliek, kā saka, uz muļķiem turās pasaule. Lai gan pāris atvēzieni ar šo dārza rīku nenāktu par skādi, tomēr pārāk kaitinoši ir šie urķi. Nekad nesapratīšu tos nabaga cilvēkus, kuri brīvprātīgi izvēlas kontaktēties ar staigājošām tenku vācelēm, nenovīdīgiem visa nīdējiem un vienkārši muļķiem. Ej tu nost, es pilnīgi gāžos gar zemi no smiekliem par kādu debīlu purkšķi, izlaistu no viņu mutēm, jo par valodu to ir grūti nosaukt - 4-5 bezjēgā saistītu žargonvārdu ar veselu lērumu lamuvārdu ir pagrūti nosaukt par teikumu. Un vēl pie tam, ja šis teikums ir pilnīgā bezskarā raidīts uz tevi, un ne visai labsirdīgā nozīmē. Nu tad ziniet ko, iebāziet sev visas šīs tukšās demagoģijas pakaļas caurumā un vienreiz paskataties uz sevi no malas, cik stulbi izklausās jūsu centieni būt "krutajiem", pat nezinot šī vārda īsto nozīmi.

Get a life, nerds, I'm better anyways.

Un vēl gribētu piemetināt, ka tas nebūt nav domāts iedomīgā ziņā, kaut gan ko es cenšos apmānīt, man ir pilnīgi vienalga, ko jūs par to padomājāt. Esmu cilvēks ar emocijām, un šobrīd šīs emocijas nāk uz āru.

21

Sirdī skan Pohujists FM, ārā no kokiem birst smirdīgas, dzelten-brūnas lapas, pūš riebīgs vējš un vispār līdz 23.00 ārpus mājām uzturēties ir reāli tikai fucking dabas mīļotājiem, romantiķiem, dabas apdziedātājiem un visiem pārējiem noobiem. Par to lieku reizi pārliecinos, kā jau katru rudeni, tikai šogad ir viena atšķirība - man ir pilnīgi vienalga. Tas mani absolūti nekrata līdz tam brīdim, kad kāds no īpaši atpalikušajiem klubiņa "School mafia" biedriem nesadomā izmēļot kādu, viņuprāt, ārkārtīgi asprātīgu jociņu par mani/maniem hobijiem/un visu pārējo, ko vajadzētu norobežot ar caution dzelteno lenti un brutāli nošaut jebkuru, kas līdīs pāri. Lai nu kā, pa Radio101 skan ļoti skaista un atbilstoša garastāvoklim dziesma, iepriekš nedzirdēta, bet lai nu paliek, nosaukums "Still A Weirdo" jau izsaka visu.

Tā gribas paturpināt 100 atklājumu sarakstu, bet pašlaik spētu tikai sastādīt 100 kaitinošāko parādību/personu sarakstu. Starp citu, būtu visai noderīgi, vismaz zināšu, kurā adresē labāk nevērsties. Life don't sucks, it just checks your ability to live.

20

Slēdzu tumbas uz visu skaļumu un dzenu ārā vecākus! Šai dienai jāsimulē garām palaistais koncerts. (protams, tas neizdosies, bet mēģināts nav zaudēts) Tātad, pašlaik uz visu istabu skan HAARP, es esmu tērpta novalkātā bītlu krekliņā un drukāju šo tekstu ritmā ar TiRO. Vienā frontes pusē ir skaudība un nenormāla vēlme iekāpt laika mašīnā, lai nokļūtu 11. septembra novakarē uz Londonu, bet otrā pusē ir veselais saprāts, kurš saka, ka mans laiks vēl pienāks. Lai nu kā, tas netraucē man tagad iztēloties, ka esmu pārpildītā stadionā un skan visas manas mīļākās dziesmas. Kā arī netraucē man iztēloties, ka kādreiz man to nevajadzēs iztēloties. (sakarīgākais teikums, kāds vien dzirdēts)

Labs garastāvoklis, atvasara, kas gaužām līdzinās vasarai. Kas var būt labāks?

Jautra naksniņa.

Māšele, zinu, ka mani ienīdīsi pēc vakardienas. Precīzāk sakot, pēc vakardienas nakts. Viss sākās tik miermīlīgi un jauki, mēs palikām pie manis, gribējām gulēt, jo Kamijai apnika manas sēras par gļukaino internetu un vecāku aizliegumu visu nakti sekot twitterī MUSE koncertam. Lūk, šādā besīgā garastāvoklī mēs mēģinājām kaut ko sabīdīt un izdomāt vairāk vai mazāk interesantu nodarbi, ar kuras palīdzību varētu aizmirst tāsdienas datumu un gada gaidītāko notikumu (vismaz man).

Tikko mēs grasījāmies nolīst bēniņos, lai iekurinātu ūdenspīpi, izdzirdēju no spilvenapakšas gaužām pazīstamu skaņu. "ZANE!!!" - es iebļāvos. Un man bija taisnība! Tā nolāpītā kuce, kas vēl skaitās mana draudzene, noteikti grib mani totāli nokaitināt ar Wembli, es nodomāju. Bet

nekā! Skaņa bija pieprasījums zvanam no ārzemēm! Tikai pēc divām minūtēm, kad Kamija beidzot ar skrūvspīlēm aiztaisīja manu bļaujošo muti, es sapratu, ka jāmeklē zona. H burtiņš pie baterijas uzrādītāja, īsāk sakot.

Pa galvu pa kaklu tika noģērbtas pidžamas un, kaut ko nesakarīgi izkliedzot pusaizmigušajiem vecākiem mēs izskrējām uz bērnudārza pusi.. Izklausās tik amizanti, bet tam ir iemesls - tā kā katru gadu bērnudārzs kalpo kā viesnīca jauniešiem no Vācijas, tur ir brīvi pieejama 3G zona un Wi-Fi internets! Bet te tev nu bija. Dauzot nolāpīto telefonu un telepātiski lādējot Zani par tik daudziem zvanu pieprasījumiem, lūdzos, lai viņa pagaida tikai MIRKLĪTI. Māšele, skrienot man pakaļ, noteikti veltīja man pašas jaukākās domas :) Bet tam jau nav nozīmes, es nemaz neklausījos.

Atnākot pie bērnu bibliotēkas durvīm, H burtiņš tā arī neparādījās. Nolādēts! *Kamija jau lūdz visus svētos, lai atdod manas smadzenes labdarbībai, vienalga nav nekādas jēgas...* Bet tas nu nebija pats trakākais. Kad sāku rāpties uz vienas no būdiņas jumtiem, viņas acis noapaļojās kā apakštasītes :) BET BURTIŅŠ PARĀDĪJĀS!!! Es sāku smieties un raudāt vienlaicīgi (vai tas bija pēc zvana pieņemšanas?). Beidzot nospiedu zvana pieprasījuma pieņemšanas pogu, un izdzirdēju visjaukāko skaņu savā dzīvē - savienojuma burbuļojošo skanējumu :) Turot izstieptā rokā

telefonu un klausoties, kad beidzot Zane izdzirdēs savu telefonu, es sapratu, ka noteikti izskatos kā jukusi, un arī sapratu, ka reiz parādoties zonai, tā vairs nepazudīs, un varu rāpties nost. Beidzot Kamija sāka apšaubīt manu nepieskaitāmību un viegla cerības jūts pavīdēja viņas sejā :)

Beidzot!! Izdzirdēju sasodītu, nejokoju, SASODĪTU pūļa troksni un Zanes kliedzienus: "KLAUSIES!! TU KLAUSIES?! HAHĀĀĀA, TU KLAUSIES!!!! TU MANI MĪLI!!!!" un, kad sāku izšķirt arī melodiju, kura nāca drusciņ klusāk nekā pūļa troksnis, laikam apraudājos... (laikam, jo tas viss ir tīts kā miglā). MAI PLAG-IN BEIBĪĪĪĪ, dziedāja telefons un es raustījos līdzi... Mazāk kā minūti ilga šis savienojums, jo Zanei beidzās kredīts :) Bet es zvēru, atmaksāšu ar procentiem!

Visu ceļu atpakaļ līdz mājām, kas izrādījās daudz īsāks, nekā būtu domājusi, Kamija murmulēja kaut ko tādā garā kā "galīg' psihā.. nafig gāju?! būtu palikusi mājā.. točna trakā.." , bet man bija totāli vienalga. Noskaņojums tika uzlabots uz 200% un visu atlikušo nakti mēs ar māšeli jautrojāmies. Par Mjūziem nerunājām, negribēju viņu kaitināt. Toties no rīta (jeb pusdivpadsmitos nākošajā dienā) man galīgi nobrauca širmis. Atnāca maziņš e-pasts no Zanes ar mazu video pielikumu. Jā, VGA pielikumu (kirpič-telefoni rullē), bet tomēr video! Es sapratu, ka šī neilgā minūte MUSE @ Wembley, pagaidām man vēl ilgu laiku neizies no atmiņas. Zane ir cilvēks no cilvēkiem, un māšele arī - kā tad savādāk viņa varētu paciest tādu monstru kā es?!

WE ARE YOUNG, WE ARE STRONG.

100 atklājumi. Reload.

• Apziņa, ka tev ir bijusi taisnība, ne vienmēr ir tā patīkamākā - netiecies pēc tās.
• Dažiem cilvēkiem ir spēja sabojāt pat to, ko uz pirmo brīdi, šķiet, nav iespējams sabojāt, tobiš interešu izpildījumu.
• Kafija + Darbs naktī = Gandarījums.
• MTV Europe ir tas pats, kas MTV U.S. (jeb dirsa augstākajā pakāpē), tikai ar skaistu britu akcentu ziņu laikā.
• Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām (c).
• Tie, kas parasti citē debīlus tekstus par mīlestību, parasti nemaz nezin par to, kas tad īsti IR patiesa mīlestība.
• Pamēģini uzrakstīt epifāniju, un turpmāk tu vēlēsies izteikt savas domas un pārdzīvojumus tikai tādā formā.
• Ja sāp sirds, tad jāiet pie ārsta.
• Laime ir neziņā.
• "Kings of Leon" rullē. Vienkārši rullē.

19

Sveicināti, lasītāji! (ja tādi šeit vēl ir)

Esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā ļoti maz rakstu pārdzīvojumus iz dzīves - un pie tam latviešu valodā. Īstenībā šādi ir tikai pirmie ieraksti, un ziniet, ka man ir liels kauns šī iemesla dēļ.

Pašlaik, sēžot pie datora un lēnām malkojot jau atdzisušo kafiju, aizdomājos par dzīves jēgu. Jā, jā, zinu, ļoti atbilstošs moments & lokācija, bet ko nu padarīsi - domas ir pat ātrākas par vārdiem, kā viena aiziet, tā otra pakaļ.

Manā izpratnē dzīvei nav jēgas kā tādai - pārāk pārrunāts un izrakstīts temats, lai kaut kas no tā visa izrādītos patiess. Lūk, tu sēdi te tagad un lasi šo murgojumu. Kāpēc tu neej ārā, neizklaidējies, neizdari ko jēdzīgu? Cilvēcīgais slinkums mūs ierobežo, ziniet, varbūt šajā ziņā mēs tiešām esam sliktāki par dzīvniekiem. Es uzskatu, ka dzīves jēga ir katrā noteiktā laika posmā cita. Piemēram, pašlaik manas dzīves prioritātes ir aiziet uz veikalu pēc dažām šokolādes tāfelītēm, uzvārīt tēju un doties nogurdinošajā internetmeklēšanā - jāatrod šodienas Muse LIVE @ Wembley. Pilnīgi pirksti niez pēc iespējas ātrāk to ieraudzīt un, protams, izdzirdēt!

Kāda ir tava dzīves jēga? Varbūt arī tev, tapat kā daudziem, jēga ir sadalīta noteiktos periodos un nelielos posmiņos? Padalies, lasītāj :)

Tīrelis.

Auksta atvasaras diena vēstīja par rudens lēno, bet pārliecinošo uzvaru. Saule te parādījās un uz brīdi pat sāka sildīt; te nozuda aiz biezu mākoņu aizsega. Kaut arī dienas laikā nebija lijis, zāle bija slapja un pretīga - likās, ka tūlīņ, tūlīņ uzkāpsi uz kādas sliekas vai gliemeža.

Tā bija visparastākā atvasaras diena. Nekas nevēstīja par izmaiņām, kas, tā vien likās, jau gadu gadiem gāja garām šai vietai.

Šī vieta - tā bija augsta daudzdzīvokļu ēka. Visparastākā piecstāvu māja, kas agrāk kalpoja par viesnīcu, un, jāsaka, visai populāru viesnīcu. Vienīgā atšķirība no citām pilsētiņas mājām slēpās aiz drāšu žoga - vietām pārplēsta - un tukšajiem, melnajiem un mirušajiem logiem. Tā pat nebija īsta atšķirība, jo šādu pamestu ēku Bodvillā bija pa pilnam - kādreiz, kad pilsēta zela un plauka, tajā mita daudz iedzīvotāju, un, saprotams, ka visiem šiem cilvēkiem vajadzēja jumtu virs galvas.

Tad pēkšņi (pat ne pēkšņi, par to viss liecināja gadiem) cilvēki sāka pārcelties uz citām, lielākām un apdzīvotākām vietām - attaisnojās, ka Bodvillā nav kārtīgu realizācijas iespēju. Visvairāk sūdzējās jaunieši, kas šo pilsētu apdzīvoja ne visai kuplā skaitā, tomēr viņu sūdzības bija pamatotas - vienīgā iespēja strādāšanai pēc skolas beigšanas bija iet par miesnieku, galdnieku, pārdevēju vai citu tik pat garlaicīgu un šķietami nenozīmīgu profesiju.

Tā lūk, pēc masveida pārcelšanās (kas vēl joprojām turpinājās, tikai mazākos apjomos), Bodvillā palika tikai 3 ar pusi tūkstoši iedzīvotāju un kā par atgādinājumu tā laika "labajiem" gadiem - šīs pamestās mājas.

Turpinājums sekos.

18

I hope you all make your own choices. Talk to some strangers. Take a few classes. Make a couple of mistakes, fuck up a few times, give it another try, and figure out where you belong. You'll forgive yourself for all the misscalls later, but if you don't risk anything for something greater, you'll regret it for the rest of your life.

Ikdienišķā nepatiesības deva.

17

Живёт по правилу "здесь меня нет".

И к слову, и кстати - здесь тоже.

Её за подругу считают, похоже.

Им что, не милован свет?

Пригрела в руках десятки имён,

Увы, и лишь несколько помнит.

Эгоизм, говорите? Жажда измен?

Привяжет, оставит, не тронет?

А что вы прикажите делать тогда,

В момент упущения связи?

Кататься на дне и лгать без конца,

Кивать головой на указы?

Терпеть отсыревшее время опять?

И множество слов по кругу,

Пытаясь наладить контакт, отпускать

И мнить себя прежним другом?

Любую проблему возможно понять,

И эту, и ту, что напротив.

Надеюсь, вам хватит ума отпускать,

Не строя иллюзий о "вроде".

16

When I was 5 years old, my mom always told me that happiness was the key to life.

When I went to school, they asked me what I wanted to be when I grew up.

I wrote down "happy."

They told me I didn't understand the assignment and I told them they didn't unerstand life.

Muses of humanity.

I constantly feel like I'm missing out on everything. Like everything is happening somewhere else. Like I'm not living life to the fullest. The problem is that I never do anything to change it. I just sit here and write about it. I sit here and write while somewhere over the rainbow amazing things are happening. Amazing things that I'm missing out on. I need to change now because before I know it this will all be over. These teenage years only last so long. I'm going to live for a little while and then I will die. I might as well make the best of it while I can. It is my life after all. I am the one who moves my feet and when I'm ready to change I will. Then again, maybe I shouldn't wait until I'm ready. I don't think I'm ever going to be ready to change. I doubt anyone ever really is. The time is now. If it's a sign I've been waiting for, here it is. Everything will turn out okay, I just know it.

Call me when you're sober.

15

Be soft. Do not let the world make you hard. Do not let the pain make you hate. Do not let the bitterness steal your sweetness. Take pride that even though the rest of the world may disagree, you still believe it to be a beautiful place.

14

Radu rakstu trivialitāte. Sirrealitāte. Absurds vienkāršums un tai pašā laikā sarežģītums. Kas to veicina? Tik daudz gadu laikā pētnieki-psihologi ir izzinājuši ģimenes galvenās vērtības... Mēģinājuši izskaidrot attiecības starp ģimenes locekļiem.

Aprakstījuši šos pētījumus garās atskaitēs. Veikuši neskaitāmus eksperimentus. Uzrakstījuši veselu kaudzi ar grāmatām.

Kādēļ?

Ja man uzdotu jautājumu: "Kāpēc tev ir labas attiecības ar brāli?" - atbilde būtu vienkārša. Triviāla. Sirreālistiska, absurdi VIENKĀRŠA.

Jo es viņu mīlu.

13

Прищучены мысли, и нервы избиты,

Я нервный теперь, извините, друзья.

Но в доме моём все бокалы налиты,

А гость за столом - только я.

Упрятав смешок в невысоком бокале,

В последний же раз говорю с пустотой.

Друзья, до единого все, мне лгали,

И лгали, что будут со мной.

Сердце искромсано лезвием мнимым,

Отравлены связки водой ключевой...

И будто безумье становится зримым,

Возле меня изгибаясь дугой.

Я вижу прекрасно, сомнений уж нет,

Отныне оно - мой единственный свет.

Прощайте.

100 atklājumi.

Šodien vēlējos izveidot 100 atklājumu ierakstu - tātad, simts manas dzīves laikā iegūtie atklājumi. Tie būtu visdažādākie, gan nopietni, gan drusciņ jocīgi. Atklājumi arī mūzikas, literatūras ziņā. Bet tomēr es sapratu, ka man nāktos ļoti ilgi sēdēt pie datora, lai uzrakstītu tos šeit, tāpēc es tos rakstīšu pakāpeniski.

1. Ilgi klausoties tikai vienu austiņu, ausī rodas jocīgi nepatīkama sajūta.
2. Tu vari uzskatīt sevi par īsteni skaistu cilvēku tikai tad, ja tev nav kauns parādīt savu pases bildi.
3. Veidojot savu pirmo e-pastu 11 gadu vecumā tu noteikti izvēlēsies pašu muļķīgāko nickneimu, kuru atļausies nomainīt tikai pēc vidusskolas.
4. Putojot jebko mikserī labāk ir uzlikt vāciņu.
5. Pirms dauzīt TV un krist histērijā kāpēc tas nedarbojas, vajag pārbaudīt, vai viņš ir iesprausts rozetē.
6. Stīvens Kings ir ģēnijs.
7. Lasot grāmatas par Hariju Poteru neviļus saproti, ka sapņi būt par burvi/raganu nav nemaz tik šizofrēniski.
8. Ja tavas bildes apakšā nav komentāru, tipa "saulīt, tu esi perfekta :**", tu automātiski tiec pieskaitīts pie cilvēkiem, kuru albumu komentēt nav jēgas.
9. Kurta Kobeina balss nomierina nervus.
10. Ja katru vakaru tu paskaties saulrietu uz balkona, tu kļūsti par 20% sentimentālāks.

Pagaidām pietiks.

12

In our town, there is a secret spot where you can still see the stars at night, believe it or not. It is the only spot like that left, unclouded by the rumbling factories, uninhibited by the dwindling skyscrapers rising nearby. It is a good place to go to walk and talk in whispers. Following the little hill that rises from the park to a small clearing which overlooks the statue of the armless general on his bronze steed, most of us later remember this spot as the first place we knew we might be in love.

Happy childhood.

Get over it!

Dažreiz gribas sevi sapurināt un iekliegt ausī: "CALM DOWN AND GET OVER IT!" Cik var žēloties? No sevis žēlošanas situācija neizmainīsies. Būs tikai grūtāk, daudz grūtāk. Tāpēc, ka gaidīsi palīdzību no nekurienes, bet palīdzības nebūs.

Agrāk biju domājusi, ka nu esmu atklājusi dzīves patiesību, kas atvieglo. Jā, esmu to atklājusi. Cik gadus tas aizņēma, ak Dievs! Cik bezmiega naktis pirms tā bija noraudātas, cik vilšanās piedzīvotas? Un nu likās, wow, es to zinu. JA IR VIENALGA, TAD NESĀP. liekas viegli. Bet pie tā nenonāk viegli.

Kā tas izpaužas?

Tu negaidi no viņa īsziņu pirms gulētiešanas, un tev nesāp, ka tā tik tiešām nav atnākusi. Tu negaidi, ka kāds atnāks uz tavas Ziemassvētku ludziņas pirmizrādi, un tev nesāp, kad neviens arī neatnāk. Tu negaidi uzslavu par kādu padarītu darbu, un tev ir vienalga par to, ka tās uzslavas arī nenāk tavā adresē.

Izklausās elementāri. Es to zinu. Es zinu kā to lietot. Es zinu KAD to lietot. Ir viena problēma - es to nemāku kontrolēt. Nav nemaz tik viegli neapraudāties savā sabojātajā dzimšanas dienā un uzmest ignoru uz mūžīgi aizņemtajiem vecākiem.

Atliek tikai viens - iet to garāko ceļu. Mācīties to kontrolēt, tāpat kā iemācījos to pašu par sevi. Toties esmu sapratusi, ka nekas, itin nekas netiek pasniegts uz fucking sudraba bļodiņas.

11

Себя в тумане ледяном искать,

Не верить ни себе и никому, закрыться

Такими же, что рядом. Мне плевать

На то, что все их души могут спиться,

Увязнуть в полумгле изнеженных ночей,

Покинуть мир мятежный и туманный.

А для меня он не такой, он лишь ничей.

И пребывание в нём моё никчемно странно.

Я буду возводить поклеп всю жизнь,

Но лишь в одном не в силах наплести:

Есть человек единственный, один,

Что вытащил меня и смог спасти,

Кого я видеть не могу и без него никак,

Кто душу в трёх словах мне вылил, уберёг.

Ради кого я склонна всё отдать,

Из уст чьих я приму любой упрёк.

Любовь пришла спонтанно, неожиданно.

Любовь – это, когда её не ждать,

Она идет неспешно, нерешительно,

Но через горло сердце не сдержать.

10

Alphaville - Forever Young sounds in my head and unsavory hospital's porridge cools on a tray. Earlier I won't assessed a feeling of freedom that reappears running over a wide field or just sitting on the roof. I want to be alone! With myself.. and the dirt in my mind.

9

Es nemāku lietot bremzes, nezinu mēru alkoholā un aizmirstu kad jānāk uz mājām nakšņot, nemāku apstāties, kad tas ir nepieciešams, es nezinu kas ir vektori un man nav ne jausmas, kas ir birža un tirgus pieprasījums. Man ir atklāti špļaut uz to, ko par mani domā citi un ne vairāk mani krata baumas, kuras lido pa pilsētu. Un ja tas neuztrauc mani, kāpēc tas uztrauc tevi? netumanidzemdējinetevmanikontrolēt

Man garšo ēst.

I ain't freakin', I ain't fakin' this.

Pateicoties šodiendienas draugu vizītei, esmu sapratusi, ka jāsāk krāt nauda. Tātad, pēc atveseļošanās mēs lidojam uz Vegasu, kur pērkam retromobīli - laikam to sarkano tačku bez jumta, kabrioletu no 60to gadu filmām - un tad vēl nolīgstam DJ David Guetta par mūsu šoferi. Tur es notetovējos no galvas līdz kājām, aizaudzēju tuneli un tēloju frīku. Protams, vēl luksus numurs viesnīcā un kazino atvēršana. Kazino mēs nosauksim par "TEAM KOMA" un šveicars būs Džonijs Deps, nerunājot jau nemaz par krupjē Džareda veidolā.

Ar šo tekstu es gribēju pateikt, ka tagad jūs noteikti uzskatāt, ka tie ir suņa murgi un nekā tāda nebūs. Bet pēc gada es jums sūtīšu pastkartes no Las Vegasas. Es nefeikoju.

8

If you could smell the dirt of our birth, the steaming mess of mud and sand that coated our placebal ceilings, our linoleum floor, our plush livingroom carpet, that dripped slowly as if from a broken egg shell, falling silently and forming in lumpy conical piles on magazines and empty ash trays, on DVD cases and unmopped floors, covering every inch of every possible space in a thick black skin until nothing shone through and all was dull and quiet like the inside of some fucking strange hole, if you could smell that dirt, then you could taste the very essence of our souls. Love, the management.

7

Are somebody listening to me? I have a feeling that I'm ignored by myself. Earlier I could talk to myself or to voices. Voices, you should ask? Yes, fictional voices that inspire me, calm me down. No, I'm not mad, madness is ambiguous concept. I would consired myself a bit silly, but not mad, that's all. The fact that I'm talking to the voices and listen to them aren't making fool from me.

But I, unlike others, can listen to the wind rustling, people's steps and I can hear all I want. Then what's better - be normal, but deaf to world's music or be slighty imbecile (read different), but hear this sounds?

6

Ir kāds stāsts par Amerikas indiāni, kas pastaigājās pa Ņujorku kopā ar kādu draugu, kas tur dzīvoja. Indiānis apstādināja savu draugu un sacīja: “Ieklausies sienāzī.” Viņa draugs teica, ka neko nedzird, bet indiānis aizveda viņu tieši pie sienāža. Viņa draugs jautāja, kā tas iespējams. “Vienkārši noskaņo savu dzirdi uz tev patīkamu skaņu.” Lai to apstiprinātu, indiānis izbēra uz ietves dažas monētas; daudzi to dzirdēja, apstājās un atskatījās.

MUSE @ Positivus 2010

At first, I just want to say that in spite of all that problems and failures, all the people which I met enjoyed the festival.

So, all started in Saturday's afternoon. I met Julia, Katrin and Christine from Latvian MUSE fan-club. We all was in perfect mood, waiting for Scissor Sisters and, of course, MUSE. Katrin and Christine made a flag with band's symbol and other stuff. We also get labcoat (for Matthew) with special signature. Our final cause was to collect as many signatures and greetings to band as we can, what, btw, we also succeeded. Why? We wanted to throw up on to the stage this unlucky piece of sheet (not very original, but useful). And then, after the encore, started the problems. People let Katrin from the first to the third row so she could throw this damn flag. And short

time before she wanted to do it, security-monkey TOOK AWAY flag with very detailed reason - "LATER".

Ok, just after Knights of Cydonia last chords, we took the flag and ran to the nearest place we could bring that gifts. As you already realize, security was waiting us with very "welcoming" attitude. We asked it to 6 GUARDES, generally. In this time (about a half hour) we - me and Katrin (Christine "disappeared" somewhere) - ran from stage's one side to side, PRAY that we

don't have to meet band, just bring gifts, we were SO desperate that we tried to get over the backstage's fence! Of course, we didn't do nothing, but in this time we had to listen to guard-monkey's jokes - that we should run after the car with wich band have just left or send gifts by carrier pigeon.

Thank you, security company, for the biggest disappoint for many years - thanks to you, we broke not only our own ideas, but also betrayed all the people who helped us to develop thoose gifts.

We express our apologies to all people who signed the flag - now it's located quite far from the place where it should be. But we hope that we'll get those wishes to band. We hope.

5

Kā dažreiz gribas aiziet. Vienkārši aiziet, neko nepasakot, nevienam neatskaitoties. Žēlīgais kungs, es jau esmu pietiekami pieaugusi, lai pati izlemtu kā man būs labāk. Es vēlos pati iet, pati smieties, pati kļūdīties, pati veidot un pati celt.. Šī ir mana dzīve, un man ir tikai viena iespēja to izdzīvot. Tāpat kā jums. Kāpēc gan cilvēki nevar vienu dienu gadā nospļauties uz saviem pienākumiem un izdarīt kaut ko neprātīgu? Kāpēc mēs nebaudām dzīvi? Priekš kam mēs mācāmies? Lai vēlāk visu atlikušo mūžu vergotu nevienam nevajadzīga brokerkompānijā?

Šai sakarā ir tik daudz neatbildētu jautājumu.. Kur paliek jaunība, kur paliek ambīcijas? Kur pazūd vēlme aizskriet prom no visiem kopā ar kādu draugu, vai vismaz vienatnē uz kādu pavisam neapdzīvotu vietu, lai vienkārši papriecātos par dabas skaistumu un apkopotu savas domas? Kur pazūd spēja saskatīt neparasto parastajā?

Tā negribas pazust šai rutīnā..

4

Nesen (aizvakar, precīzāk sakot) biju kļuvusi par liecinieci

draudzenes un viņas mīļotā strīdam.

Viņi jau ir kopā diezgan ilgu laiku, vairāk nekā pusgadu, ja nešaubos, un biju domājusi, ka viņu strīdi paiet civilizētāk un mierīgāk nekā tas izrādījās īstenībā. Viņš, sauksim viņu par, eem... Lauri, bija dusmīgs uz to, ka mana draudzene, Liene, pastāvīgi dusmojās uz kaut ko. Bija grūti

iedarbināt mašīnu - vainīgs Lauris. Kavējās diskotēka - vainīgs Lauris. Sākās mēnešreizes - atkal vainīgs Lauris.

Neteiksim, ka viņš arī bija bez vainas. Nu jā, gadījās iedzert drusciņ vairāk nekā vajadzētu, tad

sākās

nepamatotas greizsirdības scēnas, klaigas, strīgi. Gluži kā meksikāņu seriālos, īsāk sakot.

Un tad, aizvakar, viņi mēģināja izskaidroties. Vārds "mēģināja" ir atslēgvārds šajā gadījumā, jo nekas jēdzīgs no tā visa neiznāca. Šis mīlošais pārītis klaigāja viens uz otru un kā spītīgi bērni

negribēja (vai nevarēja?) viens otru saklausīt.

Un no tā visa, lai cik dīvaini tas nebūtu, mācību neguva ne Lauris, ne Liene, bet... es. Es sapratu, cik cilvēki var būt vienādi, bet tomēr DAŽĀDI. Tai vakarā es nosēdēju savas klades priekšā, bet tā arī neko tur neierakstīju. Galvā tikai visu laiku skanēja vārdi no Ziedoņa epifānijas:

`Visdrošāk ir iet pa akmens un dzelzs tiltiem.

Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.`

Dzīve šķiet kā milzīgs sapiņķerējies kamols, un atšķetināt to vajag tieši tāpat - pa vienam diegam, pa vienai nītiņai. Kaut gan jāatzīst - mēs bieži vien tā nedarām.

3

Esmu pēdējā laikā ievērojusi, ka cilveki mani uztver tieši tā, kā es vēlos lai mani uztver. Savādi, ka gandrīz visi, ko nepazīstu klātienē, domā, ka esmu nenopietnības kalngals un party monster, kaut gan tā gandrīz nav! Nu jā, internetā man patīk būt nenopietnai. Kāpēc? Jo man gribas vismaz reizīti dienā pabūt tādai, kāda es vēlos būt. Man arī ļoti patīk ballēties, bet ne jau tā kā daudzi iedomājas. Bet tas nu lai paliek mans mazais noslēpums, nevar taču atklāt visas kārtis uzreiz :)

2

Manā galvā valda īstens haoss. Un tāds pats haoss valda arī manā darbnīcā, kur pašlaik sēžu. Uz molberta krājas sažuvušas krāsas pleķi, tam blakus vienā garā rindā izmētātas salauztas otas, vecas lupatiņas, aiz dīvāna ir kādas 15 kolas un enerģētiķu bundžas, un visādu mēslu paciņas, nerunājot jau par sēkliņu čaumalām un izsmēķiem, kas šķiet, tur ir bijuši mūžīgi. Vienīgā tīrā vieta šajā bardakā ir pie ieejas, jo durvis gandrīz vienmēr ir vaļā, un pateicoties Augšzemes klimatiskajiem apstākļiem, visus sūdus aiznes vējš.

Bet es taču sāku runāt par haosu galvā. Ak, jā! Jā, īstena nekārtība valda manā nedaudz aptumšotajā prātā. Kā saka, `9 no 10 balsīm mana galvā apgalvo, ka esmu neprātīgs, bet desmitā dzied melodiju no tetrisa.` . Apmēram šāda situācija ir pašlaik ar mani. Tik jokaini apzināties, ka par spīti savai inteleģencei, esi mazdrusciņ neprātīgs. Cilvēki sāk mani apiet ar līkumu. Un kāpēc? Tāpēc, ka dažreiz izdaru kaut ko "nenormālu". Bet kas tad skaitās "normāls"? Cilveki ir tik ļoti pieraduši grauzt savus stereotipus un pieklājības normas, ka viss atšķirīgais tiek automātiski pieskaitīts pie nenormālā. Nu, uz priekšu, pasaulīt!

1

Kaut kur ārā skan mašīnu troksnis. Cilvēki steidzas, steidzas... Uz kurieni? Ir taču vasara. Bet šobrīd tas mani neuztrauc. Ja godīgi, es nemaz nedzirdu to, ko pašlaik aprakstu. Skatiens ir sasprindzināts, es sēžu uz krēsla pašas maliņas. Pētu audeklu. Pētu to kā zinātnieks, kas mēģina atrast mazākās šūnas niecību tajā. Es neko nedzirdu. Tikai balsi, kas skan galvā. Parasti tā vienkārši nesakarīgi murmina. Dažreiz tā dzied kādu dziesmiņu. Dungo. Šobrīd tā (kas notiek ļoti reti!) diktē norādījumus. Noliec otu tur. Paņem šo krāsu. Iztīri audekla maliņu. Triepiens šeit. Triepiens tur. Nepatīk šī sajūta. It kā gleznotu nevis es, bet šī balss.

Švīkstiens. Nobīstoties apmetos apkārt. Ausis sāk strādāt. Tagad es dzirdu gan mašīnu rūkoņu, gan cilvēku soļus. Pat dabas skaņas, kas ieplūst pa tikko pavērtām garāžas durvīm - sienāži jau sākuši sisināt. Tātad jau vakars.

Glezna ir pabeigta. Pamanu, ka visu šo laiku skanēja mūzika. Nolamāju sevi par aizmāršību un kaut ko murminot par elektrības taupīšanu, izslēdzu atskaņotāju. Valda klusums. Uz brīdi atkal ieslīgstu kurluma pasaulē, bet spēji apstādinu sevi.

Kritiski nopētu savu garadarbu. Nopūšos un apsedzu to ar audumu. Nolieku malā. Pēc nedēļas paskatīšos vēlreiz un ar svaigu skatienu izlabošu kļūdas.

Ap sirdi vientuļi. Aiztaisu garāžas durvis līdz galam un paskatos pulkstenī. Velns! Pagājušas 8 stundas. Uz mājām jau nepaspēšu. Nu nekas. Saklāju palagus uz mazā dīvāna, uztaisu kafiju. Uzsmēķēju. Domāju par itin visu. Ar pretīgu sajūtu apdzēšu cigareti. Eju uz gultas pusi.. Apstājos. Izmetu riebīgās domas no galvas, un dodos interneta vidē.. Lāpīt caurumus attiecībās ar cilvēkiem. Pietrūkst sarunu.

***

Viens maziņš fragments priekš tiem cilvēkiem, kas vēlējās uzzināt kā rodas mana māksla. Redziet, nemaz nav tik jautri. Bet man patīk.